Lk 6, 20-26

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 20-26

20. Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. 21. Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22. Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. 23. Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem.

24. Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! 25. Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! 26. Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 

---

Jaunais tulkojums: 

20 Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. 21 Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22 Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. 23 Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem.

24 Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! 25 Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! 26 Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!

---

Paralēlās vietas:

• Mt 5,3-12

Līdzīga tēma:

• 1 P 3,14;
• 4,14 

Atsauces:

• Lk 6,20 par.: Mt 13,16; Lk 10,23; Mt 16,17; Lk 1,45; Mt 24,46; Lk 12,43; Lk 14,14n; Mt 11,6 par.; Lk 11,28; J 20,29; 13,17; Lk 11,27; 23,29; Is 61,1; 57,15; 66,2; Ps 9,18; 33,18; 40,18; Sīr 25,9-12; 1 Kor l,27n, Jk 2,5; Mt 11,5 par.; Mt 19,21 par.; Mt 26,11 par.; Mk 12,43 par.; Mt 26,9 par.; Lk 4,18; 14,13.21; 16,20.22; 19,8; J 12,5n; 13,29; Ps 9,13; 35,10; Is 49,13; Mt 19,14 par.; 4,17 par.; 10,7 par.; 11,1 par.; 13,11 par.; 19,14 par.
• Lk 6,21 par.: Ps 107,5nn; Am 8,11; Sīr 24,28n (21n); Is 55,1 utt.; Jer 31,25; Bar 2,18; Sak 21,20.
• Lk 6,22 par.: Mt 10,22; Is 51,7; J 16,2; Apd 5,41; Jk 2,7; 1 P 4.12- 14.
• Lk 6,23 par.: Rom 5,3; Jk 1,2; 1 P 1,6; 4,13; Atkl 19,7; 22,12; Rad 15,1; Ebr ll,33nn; Mt 5,44; 23,30n; Apd 7,52; Jk 5,10n.
• “bēdas”: Is 5,18-22; Hab 2,6-19 utt.; Mt 11,21 par.; 23,13nn.23.25.27.29 par.; Lk 11,43.46; Mt 18,7 par.; Mt 26,24 par.; 24,19 par.
• Lk 6,24: Mt 6,2.4.16; Jk 5,1; Lk 12,33n; 11,41; 12,13-34; 16,1-13,19-31; 18,18-30; 19,1-10.
• Lk 6,25: Is 5,22; 65,13n; Lk 1,53; Apd 14,17; 2 Sam 19,2; Neh 8,9; Mk 16,10; Jk 4,9; Atkl 18,11.15.19.
• Lk 6,26: Is 30,9-11; Jer 5,31; 23,16n; Mih 2,11; Jk 4,4.

---

Komentāri

• Jēzus sprediķis ir kā izpausme tam, par ko runāja pravietis Isajs (sal. Is 61) savā grāmatā: labās vēsts un Kunga Dieva žēlastības gada sludināšana, kā arī mierinājuma piešķiršana salauztām sirdīm, nabadzīgajiem un gūstekņiem.
• Pēc satura šī Kristus uzruna ir paradoksu pilna. Var teikt, ka tās galvenais vēstījums ir: “Laimīgs nelaimīgais!” vai mazliet precīzāk: “Laimīgs būs tas, kas tagad ir nelaimīgs!”
• Sv. Lūkasa Evaņģēlija versijā šis slavenais Jēzus sprediķis skan pēc ilgstošas Dieva Dēla publiskas kalpošanas un dažādu veidu darbības. Tas ir ticamāk nekā sv. Mateja versijā, kur sprediķis atskan daudz ātrāk.
• Šī uzruna tiek dēvēta par Jaunās Derības morāles kodeksu. Šeit nav runa par mentalitāti stilā “Aci pret aci, zobu pret zobu.” (Mt 5, 38 → sal. Lev 24, 19)
• Sv. Lūkass sniedz uzrunas satura īsāku versiju nekā to dara svētais Matejs (Lk – 4 svētības; Mt – 9 svētības). Kā to skaidrot? Šķiet, argumenti ir divi: Lk izlaiž to, kas nebija saprotams ebrejiem; Mt vāca materiālus tematiski, kaut dažreiz to darīja arī uz hronoloģijas rēķina. Un vēl viena lieta: pie Mt ir pamanāms  nedaudz garāks svētību izklāsts. Tāpēc daži komentētāji pauž, ka oriģinālā Jēzus uzruna nebija tik gara, kā to uzrāda Mt, un ne tik īsa, kā to atklāj Lk.
• Atcerēsimies šī Evaņģēlija adresātus. Tie ir atgriezušies pagāni, tāpēc viņu vidū noteikti bija daudz bagāto. Tāpēc bija nepieciešama tik kontrastējoša, spēcīga katehēze.
• Par svētībām.
  • Pirmā svētība attiecas uz tā dēvēto Dieva anavin – Kunga svētību nabadzīgajiem. Vecās Derības likumi tos aptvēra ar īpašu aizsardzību. Lai arī labklājība tika uzskatīta par Dieva dotu svētību, tomēr valdīja uzskats, ka tieši nabadzīgo grupa ir citādāk apdāvināta, jo viņi visvairāk gaida Mesijas un Dieva valstības atnākšanu.
  • Otrā svētība nedaudz izriet no pirmās, jo nabadzība bieži tika saistīta ar badu. Laime un svētība ir tajā, ka ļaušanās sāta vēlmei var pazemināt cilvēka statusu. Cilvēks var sākt dzīvot dzīvnieciskā līmenī, saskaņā ar instinktiem viņš vien cenšas remdēt izsalkumu un slāpes, pat pieļaujot otra nogalināšanu.
  • Trešā svētība saistās ar tiem, kas piedzīvo dažādas likteņa grūtības, tai skaitā arī vajāšanu. Viņu mierinājums būs tajā, ka Dieva valstība vienmēr ir prieka valstība. Runājot no negatīvās puses, šo un iepriekš teikto sv. Pāvils pastiprina, sakot: “Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā.” (Rom 14, 17)
• Pēdējās svētības izskan, kā īpaši adresētas apustuļiem un Kristus sekotājiem. Tās akcentē gan Lk, gan Mt. Šeit problēma saistās ar viedokli par ciešanām, kuras tik atšķirīgi no Dieva skatiena uztver pasaule – tā negrib ciešanas pieņemt, paciest un tās redz kā pilnīgi bezjēdzīgas. Dievs – otrādi: piedāvā tajās atklāt iespēju gūt žēlastību, izlūgt svētību pārējiem (kā to visaugstākajā līmeni īstenoja Dieva Jērs, Jēzus Kristus savā Krusta upurī). Šo tēmu attīstīs arī sv. Pāvils, kurš, šķiet, ir cietis daudz vairāk nekā pārējie Divpadsmit. Uzlūkosim kaut viņa ciešanu sarakstu, ko apustulis uzrāda korintiešiem (sal. 2 Kor 11, 23-33). Un tās notika, apliecinot ticību Kristum. Pats Jēzus komentē, ka tas nav nekas jauns. Tā cilvēki (pravieši) gadsimtiem ilgi cieta savas ticības dēļ. Pazīstamākie piemēri tam ir Elijs, Jeremijs, Ezehiēls.
• Par bēdām/lāstiem. 
  • Jēzus stigmatizē nevis kādus priekšmetus vai labumus, bet gan to, kā cilvēks lieto dažādas lietas. Rezultātā visi bagātie cilvēki un tie, kas izmanto pasauli, simbolizē cilvēkus, kuri ir atkāpušies no Dieva. Sirdī viņi ir akli un stulbi. Viņi nesaprot, kam domāti pasaules labumi, kā arī neredz citus cilvēkus. Līdzīgi ir ar situācijas pretējo pusi – nabadzība un trūkums nav pašmērķis. Tai vajadzētu cilvēkus pievest pie pazemības, līdzcilvēku mīlestības un paļaušanās uz Dievu. Tāpēc Jēzus izteiktie brīdinājumi kritizē ne tikai pārmērīgu pasaules izmantošanu, bet arī tādu attieksmi, kas padara aklu otra cilvēka vajadzībās. Šai punktā pārdomāsim mācību no Lk 16. Tur norādīts uz pasaules izmantošanu augstākam nolūkam, bet tālāk ir mācība par to, ka caur iemiesošanos Jēzus ir savienots ar katru cilvēku un tāpēc tuvākmīlestība ir mīlestība arī uz Dievu.
  • Pieminēsim, ka kārdināšanu attiecībā uz šīs pasaules labumiem bija piedzīvojis arī pats Dieva Svaidītais, Jēzus. Par to lasām, piemēram, Mt 4, 1-11. Viņu velns kārdināja, lai Jēzus izmanto pasauli bez attiecībām ar Dievu, pat vairāk – lai izmanto to un kārto “pa savam”, izmantojot Dievu un Viņa dievišķo varu. Ja tā bija kārdināts Dieva Dēls, nav izbrīns, ka esam kārdināti arī mēs, un tādēļ Jēzum vajadzēja sludināt par šīm svētībām un bēdām.
  • Var paskatīties vēl mazliet citādāk un teikt, ka Jēzus katehēze nepaaugstina apspiestību un nabadzību, bet gan Dievu, ko šajos dzīves apstākļos ir daudz vieglāk atrast un pieredzēt Viņa mīlošo klātbūtni. Jo Viņš mīl nabadzīgos!
  • Šai vietā derētu atgādināt sv. Ignāta no Lojolas mācību, kurā viņš saka, ka cilvēks tika radīts, lai pāri visam godinātu un mīlētu Dievu, un būtu laimīgs, un šim mērķim izmantotu visu, kas ir pasaulē un kas notiek virs šīs zemes. Bez tā cilvēks  tikai pieķeras radībai (nevis Radītājam un savam Tēvam) un kļūst nelaimīgs.
• Pēdējais lāsts ir negatīva paralēle beidzamajai svētībai un attiecas uz viltus praviešiem, kuri meklē nevis Dievu un Viņa gribas pildīšanu, bet paši sevi, savu slavu un aplausus no cilvēku puses.
• Sprediķī ir atsevišķs izteiciens, adresēts apustuļiem. Tas liecina, ka Jēzus vēlējās viņus brīdināt, ka sirds nomoda uzturēšana nav tikai bagātnieku nepieciešamība. Arī viņiem jāuzmanās un jāaug. No tā ejams vēl viens solis tālāk – Jēzus mācība ir izaicinājums ikvienam, jo Jēzus paplašina kategoriju “Kunga Dieva nabadzīgie”. Tagad šai grupai pielīdzināmi visi Dieva Dēlam ticīgie, un tieši viņiem vajag ticēt Jēzum un sekot Viņam nabadzībā un paļāvībā uz Debesu Tēvu. Bagātie netic Jēzum un rezultātā apgalvo, ka viņiem Dievs nav vajadzīgs.
• Ievērības cienīgi ir arī tas, ka svētība vai lāsts ir universāls ikvienam cilvēkam, neņemot vērā ne sociālo grupu, ne vecumu vai dzimumu. Tas ir tāpēc, ka ​​dzīves virziens ir atkarīgs no sirds un iekšējās izvēles, nevis no kādiem ārējiem apstākļiem!
• Runājot par tiem, kas raud, sv. Lūkass maigi norāda uz taisnīgo ciešanām citu izdarītā ļaunuma dēļ. Uz šī fona var augt nožēla ne tikai par saviem grēkiem, bet arī par citu cilvēku grēkiem. No tā ir tikai viens solis līdz aizlūgumiem par pāridarītājiem, par ko būs teikts nākamajā Evaņģēlija fragmentā (sal. → Lk 6, 27-38). Tur skaidri skanēs: “Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino!” (6, 28) Līdzīga doma skan te: “Ja kāds zina savu brāli grēkojam, kas nebūtu nāves grēks, tas lai aizlūdz, un tam, kas negrēko nāvīgi, tiks dota dzīvība. Bet ir nāves grēks, par to es nesaku, lai kāds aizlūdz.” (1 J 5, 16) un vēl: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet Dievu cits par citu, lai tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana!” (Jk 5, 16)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai es būtu drošs (publiski) atzīties, kura no svētībām vai kurš no lāstiem visvairāk attiecas uz mani?
• Domājot par Jēzus sprediķa klausītājiem – kādus cilvēkus man viegli iztēloties? Kādi ir šīsdienas “Jēzus sprediķa”, tas ir, Baznīcas mācības klausītāji: vīrieši, sievietes vai bērni, jauni vai veci, bagāti vai nabagie, slimie vai veselie? No kā, manuprāt, ir atkarīgs, kurš un kad grib meklēt Jēzus un Baznīcas mācību?
• Kādos cilvēkos es redzu mentalitāti palikt līmenī “Aci pret aci, zobu pret zobu”? Kas man ir zināms: vai šis dzīves stils izriet no saņemtās audzināšanas vai vairāk no savas kā pieauguša cilvēka dzīves pieredzes?
• Cik lielā mērā svētības un lāstus es redzu kā aktuālus arī šodien? Kādā dzīves dimensijā, kādos dzīves apstākļos visvairāk?
• Kāda izskatītos situācija, ja es salīdzinātu Jēzus pieminētās vērtības ar tām, kuras piedāvā mediji (radio, televīzija, internets)?
• Vai es vēlētos pielikt klāt kādu skaidri vārdos vēl nepieminētu svētību vai lāstu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs šodien manā vai tuvinieku dzīvē?
• Ko es priesteru sprediķos dzirdu biežāk: “Svētīgi, kas tagad…” vai “Bēdas jums, kas tagad…”? No kā, manuprāt, atkarīgs sprediķu akcents, ko liek priesteri?
• Vai es Evaņģēlijā vairāk atrodu paradoksus, līdzīgus “Laimīgs nelaimīgais!”?
• Par kuru lāstu grupu es lūdzos visbiežāk?

---