Lk 6, 17-19

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 17-19

17. Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas, 18. Kas bija nākuši, lai Viņu klausītos un lai tiktu izdziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika izdziedināti, 19. Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja. 

---

Jaunais tulkojums: 

17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, 18 kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. 19 Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 

---

Paralēlās vietas:

• Mt 4, 24-25;
• Mk 3, 7-13a;

Līdzīga tēma:

• Mt 8,16-17;
• Mt 14,35-36;
• Mk 1,32-34;
• Mk 6,54-56;
• Lk 4,41

Atsauces:

• Lk 6,17 par. (Mk 3,7-8): Mk 1,27-28.33-34; 4,1.24-25; 5,24.27.31; 7,24-30; 2 Ķēn 13,21; 1 Ķēn 17,21; 2 Ķēn 4,34; Mk 1,5; Lk 5,17; Mk 7,24.31; Mt 15,21 par.
• Lk 6,19 par.: Mk 1,34; Mt 8,16; 15,30; 19,2; Lk 4,41; Mk 6,55-56; Mt 14,35-36; Mk 5,29.34; Lk 7,21.

---

Komentāri

• Šis Evaņģēlija fragments ir viens no tiem, kurā sv. Lūkass “glezno” Jēzu Kristu kā tautas Labdari un Ārstu.
• Saskaņā ar sv. Marka un Lūkasa Evaņģēlija versiju apustuļu kolēģijas iedibināšana notika kādā kalnā. Šī kalna pakājē bija sapulcējušies daudz cilvēku. Daļa no tiem bija Jēzus mācekļi, bet daļa – tie, kas no dažādām vietām bija atnākuši, lai  klausītos neparastā Mācītāja no Nācaretes mācībā vai lai saņemtu iepriecinājumu un atvieglojumu dzīves grūtībās, vai pat dziedināšanu no slimībām. Ņemsim vērā, ka toreiz nebija tādu transportlīdzekļu kā  šodien. Cilvēki gāja pie Jēzus kājām: “ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām” (Mt 14, 13). Lasot, ka daži bija atnākuši no Jūdejas, Jeruzalemes, no Tiras vai Sidonas (skaties kartē te: bibele_karte),  rodas pārliecība par to, cik lielu iespaidu atstāja Dieva Dēla mācība un darbi, ja tie mobilizēja cilvēkus doties pie Viņa pat no tālienes.
• Par klausītāju dažādību liecina vēlāk teiktais slavenais “sprediķis kalnā” (sal. Lk 6, 20-26). Tajā ir pamanāmi dažādi Jēzus vārdu adresāti.
  1. dažādība pēc dzīves statusa vai stāvokļa
     • nabadzīgie un bagātie;
     • tie, kuriem ir pārpilnība, un trūcīgie;
     • tie, kurus tautā godināja, un nievātie; dzīves prieka pilnie un salauztie garā.
  2. dažādība pēc dzimuma
     • dzimums nebija šķērslis, lai cilvēka sirds saņemtu dievišķo Kristus sprediķos sprediķoto – Evaņģēlijs saka, ka klausītāju lokā, pirmkārt, bija vīrieši, tomēr tur bija arī sievietes (sal. stāstu par brīnumaino paēdināšanu; tur skan: “Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja. (…) Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu.” (Lk 9, 11.14). Sv. Matejs pievienoja ziņu par sievietēm, kas arī tur bija klāt:  “Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.” (Mt 14, 21).
  3. dažādība pēc piederības ticībai 
     • ja ir teikts, ka tur bija cilvēki no visas Jūdejas un Jeruzalemes, tad runa ir par ortodoksālajiem jūdiem 
     • bet ja pieminēta Tīras un Sidonas apkārtne, tad pārsvarā tas attiecas uz pagāniem (ne-jūdiem), par kuriem varētu izteikties, citējot pravieti Isaju (sal.: Is 8, 23; 9, 1): “Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, tauta, kas sēdēja tumsā…” (Mt 4, 15-16a)
• Evaņģēlisti  piemin, ka īpaša ticības izpausme un paļāvība Dievā, kas bija šajā tautā, izpaudās caur viņu vēlmi pieskarties Dieva Svaidītajam – Jēzum. Svētajos Rakstos vairākās vietās norādīts, ka pieskāriens  tika uztverts kā īpašs veids, kurā cilvēks varēja sasniegt ko vairāk, ko dievišķu. Arī pats Jēzus šādā veidā – caur fizisko kontaktu – cilvēkiem dažkārt deva dziedinošo Dieva mīlestību (piemēram, sal.: Mt 8, 3; 9, 29; 20, 34; Mk 7, 33; 8, 23). Par to nav jābrīnās, jo jau Vecajā Derībā ir atrodami teksti, kas runā par Dieva pieskārienu (piemēram, sal.: Izc 30, 29; Ps 104, 32;  Is 6, 7, Dan 10, 18). Šķiet, slavenākais stāsts par šādu pārliecību un vienlaicīgi – konkrēta cilvēka piemērs – ir sieviete, kas slimoja ar asins tecēšanu. Sv. Marks skaidri atklāj viņas ticību,  jo pieskāriens pēc viņas uzskata var atnest dziedināšanu. Lūk:
  • “Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu. Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas. Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī. Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta.” (Mk 5, 24b-29)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai manai sirdij vieglāk Jēzu nosaukt par mācītāju, vai par ārstu? Kādi tam ir argumenti? 
• Vai esmu piedzīvojis situāciju, ka kāds (nokristīts/nenokristīts cilvēks) brauc no tālienes pie priestera meklēt palīdzību? Vai man ir zināms, ar kādu motivāciju viņš brauca? Vai man pašam ir bijusi līdzīga pieredze? 
• Kā es paskaidrotu, ka toreiz cilvēki kājām gāja desmitiem, simtiem kilometru, lai sastaptos ar Jēzu, bet mūsdienās baznīcas ir patukšas, kaut katrā pilsētā ir svētnīca (tādēļ došanās uz to dažreiz aizņem laiku tikai līdz pusstundai), un tieši tajā ir dzirdams Dieva Vārds un pieejami dziedināšanu nesoši Dieva sakramenti? 
• Kura Jēzus mācība (liecība) man ir vismīļākā? Kuru es pārdomāju vai bieži citēju? Kāpēc šī mācība man ir tik īpaša?
• Kā es saprotu situāciju, ka toreiz Jēzum sekoja tik daudz vīriešu, bet mūsdienās dažās draudzēs starp 40 sievietēm, kas ir klātesošas svētdienas Euharistijā, ir tikai divi vai trīs vīrieši?
• Vai esmu piedzīvojis situāciju, kuru varētu nosaukt par “Dieva pieskārienu”? Vai varu par to liecināt šodien, lai atdotu Dievam godu un izteiktu pateicību par saņemto, kā arī lai stiprinātu pārējos? 
• Cik  lielā mērā man ir dārgs otra cilvēka pieskāriens, zinot, ka tā ir viena no mīlestības izpausmes formām? Kādos apstākļos tam, manuprāt, ir īpaša nozīme?
• Vai man būtu vajadzīga iekšēja dziedināšana, ja normāls cilvēka pieskāriens mani baidītu, liktos riebīgs, netīrs vai tamlīdzīgi? Vai es apzinos, kā reaģēju uz pieskārienu?
  

  ---