†M
Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,
fragmenti un atsauces vietas
Rakstu vieta: Lk 4, 31-37
31. Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja. 32. Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
33. Un sinagogā atradās cilvēks, kas bija nešķīstā gara apsēsts, un viņš kliedza stiprā balsī, 34. Sacīdams: Dod mieru! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, Tu esi Dieva Svētais. 35. Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgāja no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis. 36. Un visus pārņēma bailes; un viņi runāja savā starpā, sacīdami: Kas tas par vārdu, jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstajiem gariem, un tie iziet?
37. Un vēsts par Viņu izpaudās visās šī apgabala vietās.
Jaunais tulkojums:
31 Tad viņš aizgāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un sabatā mācīja ļaudis. 32 Tie bija izbrīnījušies par viņa mācību, jo viņa vārdi bija vareni.
33 Tur sinagogā bija kāds vīrs ar nešķīsta dēmona garu, un tas skaļā balsī sāka kliegt: 34 “Laid, kāda tev ar mums daļa, Jēzu, Nācarieti! Vai esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais!” 35 Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Dēmons, nogāzis apsēsto zemē ļaužu vidū, izgāja no tā, neko tam nenodarījis. 36 Tad visus pārņēma bailes, un ļaudis cits citam jautāja: “Kas tie par vārdiem, kuru varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie iziet?”
37 Un valodas par viņu izpaudās visā apgabalā.
Rakstu vieta: Lk 4,31-32
Paralēlās vietas:
- Mt 1, 21-22
Līdzīga tēma: –
Atsauces:
- Lk 4,31 par.: Mt 8,5; 17,24; Mk 2,1; 9,33; Lk 7,1; J 6,17.24.59.
- Lk 4,32
- sal. ar → Mt 1,28: Mt 11,1; 13,53; 19,1; 26,1.
- un ar → Mk 1,22 par.: Mk 1,27; 6,2; 7,37; 10,26; 11,18; Lk 9,43; Mt 13,54; 19,25; 22,33.
Rakstu vieta: Lk 4,33-37
Paralēlās vietas:
- Mt 1, 23-28
Līdzīga tēma: –
Atsauces:
- Lk 4,33 par.: Lev 1,2; Mk 3,1; 4,26; 5,2; 7,11; 8,36-37; 11,2; 12,1; 13,34; 14,13 u.t.t..; Mk 3,30; 6,7; 7,25; 9,17; Mt 10,1 u.t.t..; Zah 13,2; Mk 3,11; 5,5.7; 9,26; Mt 8,29; Lk 4,41; 8,28.
- Lk 4,34 par.: Ties 11,12; 2 Sam 16,10; 19,23; 1 Ķēn 17,18; 2 Ķēn 3,13; 9,18n; 2 Hr 35,21; Mk 5,7; Mt 8,29; 27,19; Lk 8,28; J 2,4;
- Lk 4,34 – “Dieva Svētais”: Ties 13,7; 16,17; Ps 106,16; J 6,69; 1 J 2,20; 3,8; Apd 3,14; 4,27.30; Atkl 3,7.
- Lk 4,35 par.: Mk 1,34; 3,12; 9,25; Mt 12,16; 17,18; Lk 4,41; 9,42; Mk 9,26; Lk 9,39.
- Lk 4,36 par.: Mk 4,41 par: Lk 4,36.
- Lk 4,37 par.: Mk 1,39; Lk 21,25; Apd 2,2; Ebr 12,19.
Komentāri
Var teikt, ka neko nepaveicis Nācaretē, Jēzus nonāca Kafarnaumā. Šī pilsēta atradās Galilejas ezera ziemeļos, ap 5 km no Jordānas upes. Jēzus bieži uzturējās šajā pilsētā savas publiskās kalpošanas laikā. Viņš pats šo vietu uztvēra kā savas mājas (sal.: Mt 4, 13; Mk 2, 1). - Tur, tāpat kā Nācaretē (iespējams, sinagogā), Viņš mācīja cilvēkus sabatā. Šoreiz Viņš pārsteidza nevis ar savu gudrību, bet drīzāk ar savas mācības autoritāti. Pildot skolotāja lomu, Kristus vienlaikus bija arī likumdevējs. Viņa vārds bija pilns autoritātes.
- Kalna sprediķis, kas mums zināms no Mateja Evaņģēlija, ir ļoti tipisks šādas mācības piemērs.
- Izbrīnam par Jēzus mācību un darbību vērotājos pievienojās šausmu izjūta, kad Jēzus brīnumaini atbrīvoja apsēsto personu, kas atradās sinagogā. Tas norāda, cik liela vara piemīt Dievam un kā tā pārspēj cilvēka saprašanu.
- Nedrīkst sajaukt dziedināšanas realitāti ar eksorcismiem. Evaņģēlijs skaidri norāda uz Jēzus teiktā un Viņa rīcības atšķirību attiecībā uz slimo un ļauno garu apsēsto cilvēku (dziedināšanas piemēri: Mk 10, 46-52; J 5, 1-9; eksorcismu piemēri: Mk 1, 23-26; Mt 17, 14-18). Ar slimo Jēzus runā un veic dziedināšanu, ar ļauno garu Jēzus nediskutē, bet ar skaidru pavēli liek tam iziet no cilvēka.
- Evaņģēlijā, kuru uzrakstījis svētais Lūkass, ir vēl trīs citu eksorcismu apraksti: 8, 26-39; 9, 37-43a; 13, 10-17:
- Līdzās Jēzus veikto eksorcismu aprakstiem tie vispārēji pieminēti sekojošos pantos: 4, 40-41; 6, 17-19; 7, 21; 13, 32, kā arī Viņa uzrakstītajos Apustuļu darbos – 10, 38.
- Domājot par Jēzus dievišķo spēku atbrīvot cilvēku no ļaunā gara ietekmēm (līdz atbrīvošanai no apsēstības), ir vērts ņemt vērā ļoti nozīmīgu fragmentu (11, 14-26), kurā Jēzus skaidro atbrīvošanas būtību un sava spēka izcelsmi, kā arī ļaunā gara uzvedību:
- Veiktajā uzrādās, ka Jēzus vārdam piemīt tas pats spēks, kā pašiem eksorcismiem.
- Raksturīga ir diena, kurā Jēzus atbrīvoja cilvēku no ļaunā gara – sabats. Šī ir diena, kurā – saskaņa ar Dieva plānu – tas, kas parasts, cilvēcisks, grēcīgs, tiek atšķirts no tā, kas neparasts, dievišķs, svēts. Var teikt arī citādāk: tikai Dieva svētums atbrīvo no grēka un ļaunā gara.
- Forma, ar kuru Jēzus veic atbrīvošanu, ir kategoriska pavēle. Jēzus nediskutē ar ļauno garu. Līdzīgi bija kārdināšanas laikposmā (sal. Lk 4, 1-13). Te slēpjas svarīga katehēze cilvēkam: nedrīkst diskutēt ar ļauno garu un viņa piedāvāto kārdināšanu, jo tas ievedīs grēkā.
- Svētā Lūkasa aprakstītā atbrīvošana, ko veic Jēzus, attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Šis fakts skaidri norāda, ka katram cilvēkam ir tiesības lūgt Dieva žēlastību, kas atbrīvo. Tā nav atkarīga no dzimuma.
- Velna izteiktajā atskan dziļas kristoloģiskas patiesības: Jēzus Kristus ir cilvēks un Dieva Dēls. Var teikt, ka ļaunais gars skaidri redz, ka “Dieva Vārds iemiesojās” (sal.: J 1 + Kol 2, 9), jo Viņa personā atzīst klātesošo
- cilvēka dabu → Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes?
- dievišķo dabu → Es zinu, Tu esi Dieva Svētais.
- Svarīgi atcerēties, ka savu atbrīvošanu no ļaunā gara varas Jēzus ir atstājis Baznīcai, bet divējādos līmeņos:
- visiem kristiešiem ir tiesības lūgt no Dieva atbrīvošanas žēlastību attiecībā uz jebkuru cilvēku, vietu, priekšmetu vai dzīvnieku (Mk 16, 17: “Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus…”)
- bet eksorcismu kā tādu var veikt vienīgi pats bīskaps vai viņa deleģēts priesteris (“Saaicinājis divpadsmit apustuļus, Viņš [Jēzus] deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai.” (Lk 9, 1 → Mt 10, 1; sal. Apd 19, 12)
- Par to lasām Katehismā (1673.nr.):
- Kad Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, tad to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par “lielo eksorcismu”, nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību – īpaši psihisku slimību – gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību.
- Šis fragments skaidro, ka Jēzus toreiz veikto un Baznīcas šodien īstenoto eksorcismu mērķis nav cilvēka atbrīvošana no ļaunā gara ietekmes vien, bet tā ir spēcīga zīme, kas parāda, ka “pie mums ir atnākusi Dieva valstība” (sal. Lk 11,20). Tādējādi mēs saprotam, ka pēc būtības eksorcismos galvenais varonis nav velns, bet Dievs!
Mazas norādes pārdomām un lūgšanai
-
Vai man ir pazīstama priestera Gabriela Amortha vai citu eksorcistu liecības par ļaunā gara realitāti un Jēzus Kristus spēku, kas darbojas Baznīcas aizlūgumos par atbrīvošanu vai pašos eksorcismos? -
Cik bieži esmu bijis līdzdalībnieks lūgšanās par atbrīvošanu?
-
Kādā veidā es līdz šim skaidroju atšķirību starp dziedināšanu un atbrīvošanu no ļaunā gara?
-
Kāpēc šausmu filmas tik izteiksmīgi norāda uz ļaunā gara klātbūtni un viņa darbību cilvēka dzīvē, bet ne tik skaidri parāda Jēzus atbrīvošanas spēku vai Baznīcas kalpošanas (eksorcismu) būtību?
