†M
Bībeles stunda
Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,
fragmenti un atsauces vietas
Rakstu vieta: Lk 4, 14-30
14. Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā. 15. un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja.
16. Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. 17. un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts:
18. Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. 19. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu.
20. Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. 21. un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. 22. un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? 23. un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! 24. Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. 25. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, 26. Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. 27. un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. 28. un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. 29. un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. 30. Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja.
Jaunais tulkojums:
14 Bet Jēzus Gara spēkā devās atpakaļ uz Galileju, un valodas par viņu izplatījās pa visu apgabalu. 15 Un viņš mācīja turienes sinagogās, un visi viņu slavēja.
16 Viņš nāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. 17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu, kur bija rakstīts:
18 “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus 19 un pasludināt Kunga žēlastības gadu.”
20 Rulli satinis, viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās viņam. 21 Viņš sāka uz tiem runāt: “Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt.” 22 Un visi piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no viņa mutes. Un viņi taujāja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” 23 Viņš tiem teica: “Jūs noteikti man sacīsiet šo teicienu: ārst, dziedini pats sevi! Dari arī pie mums tēvu zemē to, ko esam dzirdējuši tevi darām Kapernaumā!” 24 Un viņš teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25 Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26 toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27 Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni. 29 Pielēkuši kājās, tie izdzina viņu ārā no pilsētas līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogrūstu viņu lejā. 30 Bet viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom.
Rakstu vieta: Lk 4,14-15
Paralēlās vietas:
- Mt 4, 12-17.23
- Mk 1, 14-15.39
Līdzīga tēma:
- J 4, 43-46a
Atsauces:
- Lk 4,14: Mt 9,26; 4,24; 9,31; 14,1; Mk 1,28.45; Lk 4,37; 7,17; 5,15.
- Lk 4,15 → sal. ar Mk 1,14 par.: Mt 14,3; Apd 10,37; J 3,22-24; 4,1; Mk 1,9.
Rakstu vieta: Lk 4,16-30
Paralēlās vietas:
- Mt 13, 53-58
- Mk 6, 1-6a
Līdzīga tēma:
- J 4,43-46a
- J 7,15; 6,42;
Atsauces:
- Lk 4,16: Apd 7,20n; 22,3; Lk 2,51; Apd 17,2; 13,14; 16,13.
- Lk 4,17: Apd 13,15.27; Atkl 5,2.
- Lk 4,18: Lk 3,22; 4,1; Apd 10,38; Is 58,6; 61,1-2.
- Lk 4,19: Lev (3Moz) 25,10?.
- Lk 4,20: Apd 6,15; 10,4; 3,4.
- Lk 4,22 par.: Mk 1,22; 7,27; 10,26; 11,18; Mt 7,28; 19,25; 22,33; Apd 14,3; 20,24.32; Ps 45,3; Lk 2,40; Apd 4,33; 6,8; 7,10; Is 55,11 utt.; Kol 4,6.
- Lk 4,23: Mt 27,42; Sīr 18,20; Mt 9,12; Lk 10,15; 4,31.40; 7,1.
- Lk 4,25: 1 Ķēn 17,1; 18,1; Jk 5,17n (sal. Dan 7,25; Atkl 12,14 utt.).
- Lk 4,26: 1 Ķēn 17,9.
- Lk 4,27: 2 Ķēn 5,14; 7,3.
- Lk 4,28: Apd 7,54-60.
- Lk 4,30: J 7,30; J 8,59 utt.; Lk 22,3.53.
Komentāri
Uzvarējis sātanu, Jēzus devās uz Galileju, lai sāktu savu publisko kalpošanu. Šis ir svarīgs punkts, jo norāda, ka Jēzus – pasaules Gaisma – Dieva Valstības īstenošanu apzināti iesāka reģionā, kuru apņēma garīgā tumsa. Par to runā sv. Matejs:
- “Un Viņš, atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās, lai izpildītos tas, ko pravietis Isaja sacījis: «Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, tauta, kas sēdēja tumsā, redz lielu gaišumu; un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstī, ir uzaususi gaisma.»” (Mt 4, 13-16)
- Nācarete ir pilsēta, kurā Jēzus laikā bija ap 1600 – 2000 iedzīvotāju.
- Svētais Matejs saka, ka Jēzus, izdzirdējis par Jāņa ieslodzīšanu, aizgāja uz Galileju. To var saprast, ņemot vērā, ka gan pats Jēzus, gan Evaņģēlists vairākas reizes komentēja, ka Viņa nodošanas un ciešanu laiks (stunda) bija precīzi noteikts un neviens nevarēja to paātrināt vai kavēt. Citi tekstu piemēri, kas uz to norāda:
- “Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.” (Lk 22,53)
- “Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens Viņam rokas nepielika, jo vēl Viņa stunda nebija pienākusi.” (J 7, 30)
- “…neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi.” (J 8, 20)
- “Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām.” (J 13, 1)
- Lūkass, acīmredzot vēlēdamies izvairīties no domas, ka Jēzus no kaut kā baidījās, paziņo citādāk. Apustulis saka: “Viņš Gara spēkā atgriezās Galilejā.” Tātad Visaugstākā spēks Jēzum ir jau no pirmajiem Viņa sabiedriskās darbības brīžiem un ved Viņu visam cauri līdz Debeskāpšanas brīdim.
- Dieva Vārds tika lasīts stāvus, lai tādējādi izrādītu cieņu Dievam un Viņa atklāsmei.
- Šajā fragmentā parādās tēma, kas sv. Lūkasam ir īpaša – tiek norādīts uz Jēzu kā dievišķo mācītāju. Darbības vārds “mācīt” viņa Evaņģēlijā parādās 14 reizes, lai norādītu, ka mācīšana ir viens no raksturīgiem un neatņemamiem Jēzus misijas elementiem. Arī pats Jēzus šo patiesību apstiprina. Daži piemēri:
- “Un Viņš sacīja tiem: «Iesim tuvējos ciemos un pilsētās, lai es tur sludinātu, jo tāpēc es esmu atnācis.” (Mk 1, 38)
- “Ja nu es, Kungs un Mācītājs…” (J 13, 14)
- līdzība par sējēju – sal. Mt 13.
- Jēzus uzrunu vieta bija sinagoga (toreizējā “baznīca”). Tādējādi jūdu sapulces un lūgšanu vietas pamazām kļuva par jaunās kristīgās kopienas centriem. Šo faktu kaut kādā mērā komentēja arī Jēzus, sakot: “Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem.” (J 4, 22) ) Pat vairāk: caur sinagogas motīva izmantošanu tiek norādīts, ka pestīšana Jēzū nesākās it kā pēkšņi, bet Viņā tiek turpināti kādreiz dotie Debesu Tēva apsolījumi. Vēl spēcīgāk tas izskanēs caur izlasīto un Jēzus interpretēto Rakstu fragmentu.
- Arī diena, kurā uzruna notika, ir īpaša. Sabats ir Dieva “atpūtas” un tautas svētdarīšanas diena. Jēzus savus nozīmīgos darbus un brīnumus vairākas reizes veica tieši šajā dienā. Un komentēja, ka Viņš ir sabata Kungs (sal. Mk 2, 28; Lk 6, 5). Plašāku katehēzi par Jaunās Derības sabatu, Kristu un Viņa upuri var atrast, lasot vēstules ebrejiem trešo un ceturto nodaļu, sevišķi 4, 7, kur precīzi norādīts, ka Dievs Jēzū mums dod jauno “šodienu”, jauno “sabatu”, jauno “atpūtas dienu”.
- Jau ar pirmo uzrunu Galilejas sinagogā Jēzus guva arvien lielāku atzinību cilvēku vidū. Ir teikts: “visi Viņu slavēja”. Šādus mirkļus sv. Lūkass apzināti uzsver, gan rakstot par Jēzus darbību Evaņģēlijā, gan vēlāk Apustuļu darbos, stāstot par Baznīcas dzīvi.
- Situācija risinās Nācaretē – Jēzus dzimtajā pilsētā. Sabatā Viņš devās uz sinagogu, kur, kā tas bija pieņemts arī ebreju zinātnieku praksē, sāka lasīt un interpretēt Svētos Rakstus. Vērts pieminēt, ka secīgi bija jālasa tikai Pentateuchs (Mozus Likuma piecas grāmatas). Citas grāmatas varēja lasīt brīvi, nejauši. Sv. Lūkass stāsta, ka pēc grāmatas atlocīšanas, precīzāk — izrullējot pergamenta rullīti, Jēzus (daži teiktu – nejauši) ieraudzīja tekstu, kura izskaidrojums bija ļoti liktenīgs. Nav šaubu, ka tā nebija nejaušība, teksta izvēlē bija Svētā Gara darbība. Dieva Gars redzēja, kurš teksts skaidri atklāj Jēzus identitāti un Viņa misijas būtību.
- Lasītais teksts bija Jesajas grāmatas fragments par pravieša aicinājumu un darbību (sal. Is 58,6 + 61,1). Tajā pravietis skaidro, ka ir paaicināts, jo Kunga Dieva Gars viņu svaidīja, piepildīja, un viņa misijas mērķis ir nest labas ziņas nabadzīgajiem, sludināt brīvību ieslodzītajiem, spēju atkal redzēt neredzīgajiem; atbrīvot apspiestos un pasludināt žēlastības gadu, ka atnācis Dievs. Beidzis lasīt, Jēzus atklāja, ka pravietiskie vārdi šodien piepildās. Tas bija ļoti nozīmīgs paziņojums, jo tādējādi Jēzus skaidri norādīja, ka tas, ko pravietis bija teica par sevi, faktiski attiecas arī uz Jēzu. Viņa misija, kas tikko iesākusies, būs līdzīga: neredzīgie redzēs, klibie staigās un nabagi dzirdēs Labo vēsti.
- Kā reaģēja klausītāji? Neviens nepretojās Jēzus ekseģēzei. Evaņģēlists norāda, ka viņi visi tai pat “piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes”. Ja tā, tad droši vien tas bija tāpēc, ka pūlis Jēzus vārdus nesaprata pareizi. Galu galā visi zināja, ka Viņš ir galdnieka Jāzepa dēls, viņi pazina Jēzus māti un Viņa tuvākos radiniekus. Sv. Lūkass skaidri nesaka, ka sinagogā sanākušie šaubījās par Jēzus patiesumu un godīgumu, tomēr viņu uzdotie jautājumi par to liecina. Turklāt Jēzus pats „lasīja” šīs šaubas klausītāju sirdīs. Klausītāji domāja, ka kaut ko ārkārtēju var izdarīt tikai Kafarnaumā, kur neviens Viņu nepazina un neko nezināja par Viņa izcelsmi. Atklājot siržu slēptās domas, Jēzus atgādināja skumjo patiesību no Izraēlas vēstures: neviens no Vecās Derības praviešiem savā dzimtenē atsaucību nebija guvis. Tam seko divi slavenie piemēri par pravieti Eliju un atraitni, kā arī par pravieti Eliseju un spitālīgo sīrieti Naamanu.
- Rūgtā patiesība klausītājus diemžēl nepiepildīja ar grēku nožēlošanu, bet gan ar dusmām. To sekas bija diezgan nopietnas — līdz vēlmei Jēzu nogalināt. Tomēr Viņa stunda vēl nebija pienākusi.
Mazas norādes pārdomām un lūgšanai
-
Kādu savas valsts reģionu es raksturotu kā “pagānu Galileju”, kurā vajadzētu (no jauna) sludināt Dieva Valstības tuvumu un aicināt uz atgriešanos?
- Kādu dzīves jomu vai attiecības es uztveru kā savu garīgo “pagānu Galileju”? Kādā veidā līdz šim “tur” tika sludināts un īstenots Evaņģēlijs?
- Kad es pirmo reizi publiski lasīju Dieva Vārdu? Kādos apstākļos? Kas man to prasīja? Ar kādām izjūtām noritēja mana pirmā kalpošana (vai vairāk ar sirds prieku un lepnumu, ka es kalpoju Dievam, Viņa Vārdam un Viņa tautai, vai tomēr – kā mēdz būt – ar lielu uztraukumu un stresu; vai ar citām izjūtām)?
- Vai katru reizi, lasot baznīcā Dieva Vārdu, es izlasīto attiecinu, pirmkārt, uz sevi pašu? Un no kā ir atkarīgs, lai izlasīto Vārdu es vienmēr varētu attiecināt uz sevi?
- Vai es praktizēju spontānu (bet pēc lūgšanas Svētajam Garam par Dieva vadību) Bībeles atvēršanu, lai sadzirdētu, ko Dievs saka par mani vai par manu dzīves situāciju? Vai šādā veidā es meklēju atbildes uz manas sirds jautājumiem?
- Jēzus parasti mācīja sinagogā. Kur mana sirds vislabāk sadzird Dieva mācību? Vai tā ir manas draudzes baznīca, kāds sanktuārijs, kāda vieta dabā vai svētceļojumā, vai vēl cita? Kas ietekmē spēju sadzirdēt Dieva Vārdu tieši šajā, nevis citā vietā?
- Jēzus lasītais teksts norāda uz pieciem veidiem, ceļiem, pa kuriem atnāk Dieva Valstība. Vai līdzīgus ceļus, kanālus Dieva mīlestībai es redzu arī mūsdienās? Var varu norādīt uz konkrētiem piemēriem?
- Cik lielā mēra tekstu “Kunga Gars ir pār mani; Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju…” es uztveru kā paskaidrojumu manu kristību būtībai? Vai esmu spējīgs norādīt, kādā veidā tas praktiski piepildās manā dzīvē?
- Kādi augļi ir tam, ka mēģinu sludināt Dieva Valstību savā ģimenē? Cik reizes sastapos ar sirds sajūsmu, cik reizes mani “izmeta no pilsētas ārā” vai “nogrūda zemē”?