Lk 4, 1-13

M

 

Bībeles stunda


Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas


Rakstu vieta: Lk 4, 1-13

1. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. 2. Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. 3. Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! 4. Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda.

5. Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, 6. Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu. 7. Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. 8. Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot!

9. Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. 10. Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; 11. Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. 12. Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu!

13. Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu.


Jaunais tulkojums:

1 Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, devās prom no Jordānas. Gars viņu veda tuksnesī, 2 kur četrdesmit dienas velns viņu kārdināja. Šajās dienās viņš neko neēda, un, kad tās bija pagājušas, viņš izsalka. 3 Tad velns viņam sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” 4 Bet Jēzus viņam atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.” 

5 Tad velns viņu uzveda augstā kalnā un vienā acumirklī parādīja viņam visas pasaules valstis. 6 Velns sacīja: “Es tev došu visu šo varu un godību, jo tas man ir dots, un, kam vien gribu, es to dodu. 7 Ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” 8 Jēzus viņam atbildēja: “Ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” 

9 Tad velns aizveda viņu uz Jeruzālemi, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes lejā. 10 Jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt, 11 un: tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” 12 Bet Jēzus atbildēja: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” 

13 Beidzis kārdināt, velns līdz savam laikam atstājās no viņa.


Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma: – 

Atsauces:

  • Lk  4,1 par.: Apd 8,39; Rad 7,4.12; 2 Ķēn 2,16; 1 Ķēn 19,4; 18,12; Ez 8,3; 37,1; 40,2; Atkl 17,3; Mk 1,10; 3,13 utt; At (5Moz) 8,2; Rad 22,1-14.
  • Lk 4,2 → sal. ar Mt 4,2 par.: Izc (2Moz) 34,28; At (5Moz) 9,9; 1 Ķēn 19,8; Jon 3,5.7; Est 4,16; Sk (4Moz) 14,33; 32,13 utt.; Apd 7,30.36.42; Ebr 3,10.17.
  • Lk 4,2 → sal. ar Mk 1,13: Is 13,21; 2 Mak 5,27; Īj 5,22n; Is 11,6nn; 65, 17-25; Os 2,18; Ez 34.5.8.25; Ps 22,13nn; 91,13; Rad 1,28; 2,19n.
  • Lk 4,3 par.: 1 Tes 3,5; Mt 3,17 par.; Mt 4,6 (Lk 4,9); Rad 3,1-7.
  • Lk 4,4 par.: At (5Moz) 8,3b (Gudr 16,26); J 4,34.
  • Lk 4,5-7 par.: Ez 40,2; At (5Moz) 3,27; 34,1; Atkl 21,10.
  • Lk 4,8 par.: At (5Moz) 6,13; 32,43 (LXX); 5,9.
  • Lk 4,9-12 → sal. ar Mt 4,5-7.
  • Lk 4,9a (Mt 4,5): Mt 27,53; Is 48,2; 52,1; Ez 8,3; Atkl 11,2; 21,2.10; 22,19.
  • Lk 4,9b-11 (Mt 4,6): Mt 4,3; 27,40; At (5Moz) 8,5; Ps 91,11n.
  • Lk 4,12 (Mt 4,7): At (5Moz) 6,16.
  • Lk 4,10: Ps 91,11n.
  • Lk 4,11 (sal. Mt 4,11) par.: Ps 91,11n; 1 Ķēn 19,5nn; At (5Moz) 8,2n; Ps 78,25; Lk 22,43; Mk 1,31; 15,41; Lk 10,40.

Komentāri

  • Kārdināšanas stāsta galvenā vēsts ir tāda: cilvēce, tāpat kā pats Jēzus, var pārvarēt velnu 
    • ar Svētā Gara spēku
    • paklausību ticībai
  • Turpmākā kontekstā tas mūs sūta pie Baznīcas noslēpuma, jo tikai tajā mēs saņemam Svēto Garu (īpašā veidā kristības un iestiprināšanas sakramentā) un tas mums māca ticības patiesības.
    • Neticīgie pārsvarā nezina par velnu, un viņiem nav instrumentu, lai ar to cīnītos.
  • “Gara pilns” – šī frāze Bībelē nav sastopama bieži.
  • Šajā tekstā Jēzus ir kā piemērs tiem, kas dzīvo Svētā Gara pilnībā. Vietas, kur sastopamies ar šādu frāzi:
    • šeit (Lk 4,1),
    • Apustuļu darbos 6,5:  “… viņi izvēlējās Stefanu, ticības un Svētā Gara pilnu cilvēku”, 
    • 7,55: “Un viņš, pilns ar Svēto Gars, pacēlies debesīs un redzējis Dieva un Jēzus godību stāvam uz Dieva labās rokas…”, 
    • un 11.24:  “[Barnaba] bija labs cilvēks, pilns ar Svēto Garu un ticību”.
  • Teiktais “Atgriezās no Jordānas” saista abus notikumus (Jēzus kristību un kārdināšanu), lai nebūtu šaubu, ka tas pats godības pilnais Dieva Dēls tiks kārdināts. Un tas pats Svētais Gars, kas Viņu svaidīja pie Jordānas upes, uzturēs un vadīs Jēzu cauri kārdinājumiem!!! Tādējādi mēs saprotam, ka Dievs Svētais Gars prasa cilvēka pārbaudījumu, lai viņš nobriestu un stiprinātos!
  • Ebreji uzskatīja, ka tuksnesī dzīvo dēmoni.
  • “40 dienas” – saskaņā ar Bībeli 40 ir ilgs laika posms. Precīzāk – teksts atsaucas uz Izraēļa ceļojumu pa tuksnesi.
  • Īpašu nozīmi šim Evaņģēlija fragmentam piešķir 40 dienu pieminēšana, jo pēc  šāda laika Izraēlis saņēma Dieva Baušļus:
    • “Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes…” (At 9,9-11).
  • Lk 4 kontekstā sākas periods, pēc kura Jēzus Kristus atnesīs Dieva tautai jaunus likums. Un šoreiz tie nebūs “sastādīti un uzrakstīti ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu; ne uz akmens, bet uz miesīgām sirds plāksnēm”  (sal. 2 Kor 3, 3!). Pēc iepriekš teiktā ir skaidrs, ka  Jēzus Sirds ir šī pati pirmā dzīvā plāksne, kurā Svētā Gara “pirksts” ieraksta Dieva Likumu – mīlestības likumu!
  • Evaņģēlijā, kuru uzrakstījis svētais Matejs, vārds “sātans” ir aizstāts ar vārdu “velns”. “Sātans” ebreju valodā nozīmē “apsūdzētājs, apmelotājs, pretinieks”. Tomēr grieķu valodā “diabolos” parāda viņa darbību no citas puses, jo saistās ar jēdzieniem: “sadalīt, atdalīt, iznīcināt, ieviest neatbilstības, haosu”.
  • Vārds “kārdināt” burtiski nozīmē: piedzīvot, pārbaudīt. Tas skar katras personas lielo brīvības noslēpumu. Baznīca māca, ka Dievs pārbaudīja pat eņģeļus  tā, lai viņi atklātu savu brīvību. Daži no tiem atkrita, nevēlējās savu brīvību pakļaut Dieva mīlestībai, kas dod spēku kalpot. Tā iespaidā viņi uz mūžiem pārtapa par velniem. Šīs patiesības gaismā ir vieglāk saprast cilvēka kārdināšanas būtību – mēs esam brīvas būtnes un mums vajag iemācīties pareizi virzīt savu brīvo gribu. Velns, vēršot savu brīvību pret Dievu, ir kļuvis par mūžīgo zaudētāju. Cilvēka gadījumā, ņemot vērā to, ka mūsu daba ir vājāka, Dievs panāca mums  pretim Jēzū Kristū un grib to labot ar Viņa paklausību. Jau pieminējām, ka vāja cilvēka griba var pastāvēt paklausībā labajam un galu galā  – paklausībā Dievam, pateicoties Svētā Gara spēkam. Tādējādi cilvēkam ir dota iespēja neiet velna ceļu, bet palikt savā brīvībā kā Dieva dēlam (līdz mūžiem).
  • Jēzus gavēnim nav tikai gandarīšanas raksturs, drīzāk tas ir Gara pilnības un Dieva spēka, kas uztur dzīvību, izpausme. Tādējādi gavēnis dod vietu Dievam; tas ir dziļas atkarības no Dieva un tuvības ar Viņu izpausme.
  • Jēzus kārdināšanā ir sava veida ironija: kā tas var būt, ka Dieva Dēls uzturas tuksnesī un ir izsalcis, un Viņam nav nekā?!? Jēzus sastopas ar velna aklumu, kas (pēc sava grēka) vairs nezina, neredz, nesaprot, ka Dievam ir spējas ar savu gribu radīt no nekā (sal. Rad 1 !), jo Viņš ir Dievs! Tas ir svarīgs punkts arī mums, kad dažādos dzīves apstākļos esam kārdināti it kā aizmirst par Dieva spēku un mēģināt tikt paši galā vai meklēt tikai cilvēka vai pat velna palīdzību (sal. visi okultiskie paņēmieni, kas nicina paļāvību Dievam, nevēršas pret elkiem un velnu).
  • Velns skaidri zina, kas ir Jēzus – Dieva Dēls. Tādējādi arī viņš atzīst to, ko Debesu Tēvs paziņoja pie Jēzus kristībām un ko ģenealoģijas autors centās parādīt vārdos “Jēzus – Ādama dēls, Dieva Dēls”.
  • Šeit būtu svarīgi saprast: tagad Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš paklausīs Tēva gribai (līdz nāvei! → Flp 2, 8: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.”) un labos (Baznīcā, caur Baznīcu) Izraēļa, savas tautas, nepaklausību. Lieliska katehēze par Jēzus kā Jauno Ādamu atrodama te:
    • “Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā [Jēzus Kristus] attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
    • “Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcelšanas. Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…  (…) Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 21-22.45).
  • Domājot par konkrētām kārdināšanas izpausmēm, var pamanīt, ka velns nepiedāvā Jēzum darīt ļaunu. Maize, nauda, vara ir lietas, kas ir vajadzīgas cilvēka dzīvei. Kārdināšanas būtība īstenojas to nepareizā izmantošanā. Dziļāk domājot, tas sūta pie jautājuma – kam tad ir radīta visa pasaule? Atbilde ir: lai to izmantojot, cilvēks ātrāk augtu Dieva mīlestībā. Velns piedāvā izmantot lietas, lai augtu egoisms, novēršanās no Dieva.
  • Grēka ievainotās cilvēka dabas trīs pamatvājības, uz kurām balstās visa šī kārdināšana, tika  skaidri nosauktas sv. Jāņa vēstulē:
    • “Nemīliet pasauli, nedz arī to, kas ir pasaulē! Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas pasaulē, ir miesas kārība un acu kārība, un dzīves lepnība, kas nav no Tēva, bet no pasaules. 17. Un pasaule un viņas kārība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1 J 2, 15-17).
  • Sīkāk par Jēzus piedzīvoto kārdināšanu. Protams, maize nav ļaunums, kas vilina. Runa ir par Dieva spēka jeb paša Dieva izmantošanu, lai “pagatavotu maizi” un sasniegtu sātību. Tādējādi Dievs kalpotu elkam, kuru sauc “vēders”.
    • Sal.: …daudzi, par kuriem es jums bieži sacīju (bet tagad saku raudādams), dzīvo tā kā Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 18-19).
  • Jēzus atbildēs nav “Viņa gudrība”, bet gan atsauce uz
    1. Dieva Vārdu un Sava  Tēva autoritāti, kurš jau iepriekš runāja ar praviešu starpniecību par pareiziem dzīves akcentiem
    2. Izraēļa pieredzi un vēsturi – ja vajadzēja, tad no Dieva viņi brīnumainā veidā saņēma mannu!
      1. Šo punktu vēlāk Jēzus izmantos savā euharistiskajā uzrunā, sakot: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm; bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.” (J 6, 32)
  • “Kalns”, no kura var redzēt visas karaļvalstis, nav ģeogrāfisks, bet garīgs. Tā ir spēja zināt augstākā līmenī. (Kaut kādā mēra to var salīdzināt ar kvalitāti, ko daži ir pieredzējuši klīniskās  nāves brīdī: acumirklī viņi redzēja visu savu dzīvi).
  • Varaskāres kārdinājumu Jēzus uzvar, norādot, ka Viņa spēks un gods tiek smelts Debesu Tēva Sirdī. Jēzus nepiekrīt būt valdnieks, bet paliek Kalps un Dēls. Ar to Jēzus arī atzīst, ka Tēva plāni, pat ja tie ietver pārbaudījumus un ciešanas, šķietamus zaudējumus, ir slavas, uzvaras un cieņas plāni (sal. Ps 110, kuru vēlāk citēja pats Jēzus [Mt 22, 44 → Mk 12, 36 → Lk 20, 42-43] un svētais Pāvils, kad  komentēja par Jēzu kā Jauno Ādamu [1  Kor 15, 24-28]). Līdzīgs satur atrodas arī 2.psalmā.
  • Ir vērts atzīmēt, ka valstību bagātības patiesībā nepieder velnam, bet tiek “izīrētas” viņam, nodotas tikai uz laiku. Uz šī fona ir vairāk saprotams fragments no Lk 8, 18: …kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.”.
  • “Līdz laikam”. Jēzus darbības laikā velns ik pēc brīža ir klāt, taču kārdinājums atkal un īpašā veidā notiks “tumsas stundā” (sal. Lk 22, 53). Lūgšana Olīvdārzā atklāj, cik lielu iekšējo cīņu piedzīvoja Jēzus. Bet līdzās tam daži akcentē, cik lielāku kārdināšanu Viņš piedzīvoja tad, kad atskanēja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta.” (Mt 27, 40 → Mk 15, 30). Šīs smagās kārdināšanas “skice” parādās velna piedāvājumā: “Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. Jo ir rakstīts: «Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens».” (Lk 4, 9-11). Līdzīgs piedāvājums “pa ceļam” izskanēja caur sv. Pētera lūpām (sal. Mk 8,32), uz ko Jēzus atbild: “Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33).
  • Pamanīsim kārdināšanas dinamiku!
    • Pirmkārt: novirzīšanās no ciešanu ceļa, lai kļūtu par “maizes karali”. Tādējādi šķietamā labestība aizvietos (aizēnos) īsto mīlestību un mūžīgo pestīšanu. Atliks vien īslaicīga “pestīšana” – vēdera “pestīšana”.
    • Otrkārt: kļūsti par “politisko mesiju”, valdnieku, bet ne glābēju mūzīgajai dzīvei.
    • Treškārt: ja iepriekšējais nedarbojās, tad kļūsti par brīnumdarītāju no ciešanām, glābēju no krusta, bet norādot uz sevi, nevis uz Tēvu
      • sal.: cik daudzus cilvēkus var pavedināt uz burvestībām, zīlēšanu, okultisko dziedināšanu – mēģinājumu samazināt vai likvidēt ciešanas, bet bez Dieva.
  • Galu galā visas kārdināšanas, kas pieprasa samaitāt mīlestības un paļāvības uz Debesu Tēvu kārtību,  Jēzus uzvar, norādot, ka īstā brīvība ir mīlestībā, tātad tad, kad cilvēks labprātīgi, pēc brīva lēmuma paliek attiecībās ar Tēvu!
  • Jēzus pēdējā atbilde ir visspēcīgākā Dieva aizstāvība, jo saka: „Nekārdini savu Dievu, nepārbaudi Viņu!”.  Dievs zina, ko Viņš dara, un viss, ko Viņš dara, ir labs, jo Dievs ir Mīlestība! Viņš nekļūdās, tadēļ nevajag Viņu pārbaudīt. Uzticība (un mīlestība!) ir vienīgā vajadzīgā stāja.
  • Šī Jēzus atbilde “rezonē” ar Masas kārdināšanas fonu (sal. Sk 20 + Ps 106, 32), kur cilvēki vēlējās, lai Dievs piepilda viņu vēlmes. Tas ir liels grēks, jo viņi vēlējās, lai Dievs būtu kā lelle viņu rokās, lai viņi “pārvaldītu Dievu”! Te parādās gudrība, kas saka: “Ja cilvēks nedzīvo pēc tā, ka ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tad viņš veidos savu “dievu” pēc sava attēla un līdzības”.
  • Tāpēc lūgšana kā paļāvības pilns lūgums (nevis prasme!) ir tik lieliskas zāles mūsu slimajām sirdīm un atslēga pie visiem mums patiesi vajadzīgajiem labumiem!!!
    • pirms tam Viņš mācīja lūgties: “Tavs prāts, Dievs, lai notiek!” (sal. Mt 6, 10)
    • pēc tam Jēzus Ģetzemanē → jautā, ierosina, nevis prasa, sakot:  “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39)
  • Nav nejaušība, ka gadsimtu gaitā Baznīca norāda, ka ir līdzekļi, kas piemēroti konkrētai kārdināšanai (kas ordeņu gadījumā pārtop par svētsolījumiem), proti: paklausība, šķīstība, nabadzība, un par līdzekļiem ikdienas cīņā par svētumu, proti: lūgšana, gavēnis, nabagdāvana.
  • Tāpat kā Ievas kārdinājums bija mēģinājums novērst Dieva triumfu iemiesošanās noslēpumā un cilvēcē kā tādā, tā tagad velns mēģina aizturēt Dieva Dēlu pirms Viņa publiskās kalpošanas. Vēlāk velns Dieva godu mēģinās iznīcināt caur Jūdas nodevību. Bet Dieva plāni notiek “dziļāk” un viss tiek izmantots (pat nodevība un pats velns), lai notiktu cilvēces pestīšana un Dieva triumfs!
  • Visbeidzot var teikt, ka velns vienmēr būs kā „nokavēts” salīdzinājumā ar Dievu. Radība nevar pašu Dievu “izbremzēt”, “apmānīt'”. Viņš ir un būs pāri visam un visu pārvaldīs. Šī iemesla dēļ velns galu galā izskatās kā stulbs un smieklīgs Dieva varas priekšā!
  • Nopietna katehēze par velna būtību ir izskanējusi caur svētā pāvesta Pāvila VI lūpām. Viņš atgādināja, ka velna lielākā uzvara ir cilvēku maldināšana, ka velna it kā neesot. Otrkārt,  svarīga ir atziņa, ka velns nav kāds morālās dzīves iztrūkums, kaut kāda kļūda, bet viņš ir prātīga un brīvi uz ļaunu strādājoša persona – nokritušais eņģelis!!! Velna klātbūtni pasaulē apstiprina ne tikai Jēzus pieredze, bet arī visa Vecās Derības un Baznīcas pieredze, kas atklāta Apustuļu darbu grāmatā, nemaz nerunājot par gadsimtiem ilgo Baznīcas pieredzi (īpaši – eksorcistu liecības!).
  • Pārdomājot Jēzus cīņu ar velnu, mēs redzam, ka tajā nav vietas dialogam ar ļauno garu, tirgum ar sātanu (sal.: cilvēces krišanas grēka pamats bija ieiešana dialogā ar ļauno garu).  Tāpēc Jēzus citā vietā saka: kurš nav ar mani, tas ir pret mani (sal. Mt 12, 30 → Lk 11, 23). Brīvībā izdarītas izvēles robeža ir neiedomājami plāna un asa. Tāpēc Mt 5, 37 saka: “Lai jūsu runa ir: Jā, jā; Nē nē. Un vēl vairāk – tas nāk no Ļaunā.” .  

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  •  Vai es māku “izmērīt” Svētā Gara pilnību savā sirdī?
  •  Cik ilgi parasti ilgst mans gavēnis? Kāda ir tā kvalitāte? Ko varu teikt par gavēņa augļiem?
  •  Kāda manās acīs ir atšķirība starp gavēni un “izdzīvošanas skolu”?
  •  Vai Jēzus 40 dienu gavēni es uztveru kā nopietnas rekolekcijas?
  • Kā Jēzus cīņas ar sātanu kontekstā es varu komentēt jing-yang zīmes maldu mācību?
  • Kuru no trim pamat kārdinājumiem (un cilvēka sirds slimībām) es uztveru kā vislielāko, visspēcīgāko? Vai esmu spējīgs atzīties, kurš no tiem ir manas dzīves visvājākais punkts?
  • Kādas man bijušas dzīves “40 dienas” un tajās klātesošās kārdināšanas”? Cik tādu „sēriju” ir bijis? Kādus lēmumus pēc tam esmu pieņēmis?
  •  Kādos dzīves apstākļos esmu piedzīvojis tik smagu kārdināšanu, ka savām egoistiskajām vajadzībām esmu mēģinājis izmantot Dievu?
  • Kā es paskaidrotu kristiešu-mocekļu fenomenu? Kāpēc viņi “nenokāpa no sava krusta”?
  • Kāda ir mana pieredze un zināšanas cīņā ar velnu (personīga vai izlasīta grāmatās, vai dzirdēta Baznīcas mācībā?).
  • Vai ņemot vērā vārda “diabolos” nozīmi, Baznīcas sašķeltību es redzu, pirmkārt, kā ļaunā gara darbību, vai tomēr vispirms domāju par cilvēku darbību?
  • Cik bieži esmu piedzīvojis izjūtu, ka uz manas sirds “plāksnēm” raksta Svētā Gara “pirksts”?
  • Kāda līdz šim bijusi man izpratne par klosterdzīvi un svētsolījumiem (šķīstība, nabadzība, paklausība)? Vai redzu vajadzību to padziļināt?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16