Lk 3, 21-38

†M

 

Bībeles stunda

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 3, 21-38

21.  Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!

23. Un Jēzus pats, kad Viņš iesāka, bija apmēram 30 gadus vecs, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls; Jāzeps bija Heli, bet tas Matata dēls, 24. Tas bija Levi, tas Melhi, tas Jannes, tas Jāzepa dēls. 25. Tas bija Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Hesli, tas Nages dēls, 26. Tas bija Maata, tas Matatija, tas Semeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, 27. Tas bija Joanna, tas Rēzas, tas Zorobabela, tas Salatiēla, tas Neri dēls, 28. Tas bija Melhi, tas Adi, tas Kozama, tas Elmadama, tas Hēra dēls, 29. Tas bija Jēzus, tas Eliezera, tas Jorima, tas Matata, tas Levi dēls, 30. Tas bija Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jona, tas Eliakīma dēls, 31. Tas bija Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Natana, tas Dāvida dēls, 32. Tas bija Jeses, tas Obeda, tas Booza, tas Salomona, tas Naasona dēls, 33. Tas bija Aminadaba, tas Admina, tas Arni, tas Esrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls, 34. Tas bija Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahama, tas Taras, tas Nahora dēls. 35. Tas bija Seruha, tas Ragaua, tas Falega, tas Hebera, tas Salas dēls, 36. Tas bija Kainana, tas Arfaksāda, tas Sēma, tas Noasa, tas Lameha dēls, 37. Tas bija Matuzala, tas Henoha, tas Jareda, tas Malaleēla, tas Kainana dēls, 38. Tas bija Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Jaunais tulkojums:

21 Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, 22 un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”

23 Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, 24 tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, 25 tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, 26 tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, 27 tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, 28 tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, 29 tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, 30 tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, 31 tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, 32 tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, 33 tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, 34 tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, 35 tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, 36 tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, 37 tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, 38 tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva.

Rakstu vieta: Lk 3, 21-22

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma:

  • Mt 23, 33;
  • Mt 7, 19

Atsauces:

  • Lk 3,21a: J 1,45n utt.
  • Lk 3,21b-22a par.: Ez 1,1; Apd 10,11; 7,56; J 1,51; Atkl 19,11; J 1,33; Is 63,19 (LXX); Rad 7,11; Ps 77,23 (LXX); Is 11,2; 61,1; 42,1; Is 11,2; 42,1; 1 P 4,14.
  • Lk 3,22b par.: At (5Moz) 4,12; Is 42,1; 44,2; Ps 2,7; Rad 22,2; Jer 31,20; Mt 12,18.

Rakstu vieta: Lk 3,23-38 

Paralēlās vietas:

  • Mt 1,2-17

Līdzīga tēma: – 

Atsauces:

  • Lk 3,23: Apd 1,1; Lk 4,22; Mt 13,55 par.; J  1,45; 6,42.
  • Lk 3,31: 2 Sam 5,14 utt.
  • Lk 3,31-34a: 1 Hr 1,34.
  • Lk 3,33: Rad 29,35.
  • Lk 3,34: Rad 25,26; 1 Hr 1,34; Rad 21,3.12.
  • Lk 3,34-36: Rad 11,10-26; 1 Hr 1,17-27.
  • Lk 1,36- 38: Rad 5,1-32; 4,25n; 1 Hr 1,1-4.
  • Lk 1,38: Rom 5,14; 1 Kor 15,22.45-49; Apd 17,26-31. 

Komentāri

  • 21.-22.pants – Jēzus kristību apraksts. Tikai sv. Lūkasa versijā Jēzum lūdzoties pār Viņu nonāk  Svētais Gars baloža veidā. Turklāt nevienā no Evaņģēlijiem Jēzus nepaliek lūgšanā tik bieži, kā sv. Lūkasa uzrakstītajā liecībā (skaties, piemēram: Lk 5, 16; 6, 12; 9, 18; 11, 1). Tādējādi viņš  norāda uz Jēzus lūgšanas piemēru mums.
  • Ņemot vērā Jēzus kristības notikumu un domājot par katra ticīgā kristību Svētajā Garā, ir vērts pamanīt nepieciešamo kārtību. Jēzus tiek nokristīts Svētajā Garā, esot ūdeņos, kuros cilvēki iepriekš sūdzēja savus grēkus. Jēzum nevajadzēja izsūdzēt grēkus, tādēļ Viņš “uzreiz” lūgšanā varēja saņemt Svēto Garu. Tomēr attiecībā uz grēcīgo cilvēci Svētā Gara saņemšanai vispirms svarīga ir grēku sūdzēšana un gandarīšana. Ļoti skaidru norādi uz to sniedz sv. Pēteris Otrā Iepriecinātāja atnākšanas dienā (Apd 2, 38-39): “Un Pēteris viņiem sacīja: «Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. »” Uz to savā uzrunā norāda arī pats Jēzus: “Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 7-11) Bija nepieciešams, lai cilvēce, pirmkārt, tiktu nomazgāta no grēkiem, lai pēc tam tā Jēzus nopelnos varētu kļūt par “garīgo trauku” un saņemt “Dzīvo ūdeni”, tas ir, Svēto Garu, kura dēļ cilvēkam “nemūžam vairs neslāps un kas verd mūžīgajai dzīvei”.” (sal. J 4, 10.14; 7, 37-39).
  • Šajā Evaņģēlijā mazliet pārsteidz šķietamā līdzība starp tautas kristībām, ko  cilvēki saņem no Jāņa Kristītāja rokām, un Jēzus kristībām. It kā Viņš vienkārši “nostātos rindā”. Tomēr Jēzus kristība nebija tāda pati kā citu cilvēku:
    1. to skaidri apstiprināja Debesu Tēva balss
    2. un Svētā Gara klātbūtne,
    3. un ar laiku arī svētā Jāņa liecība:
      • “Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: «Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā.» Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (J 1, 33-34)
  • Tādējādi trešā Evaņģēlija autors zīmē skaidru fonu vēlāk izteiktajai domai, kas palīdz saprast Jēzus no Nācaretes patieso identitāti – Viņš ir Dieva Dēls, bet “pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”. Šo domu lieliski pastiprina sv. Pāvils, savu vēstuli romiešiem iesākot: 
    • “Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam (…)  par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1.3-4)
  • Šo patiesību var saprast, ņemot vērā saturu, ar kuru uzrunā balss no debesīm. Tēva apliecinājums nevar būt saprasts vienīgi cilvēciskajā līmenī, it kā Debesu Tēvs tikai sveicinātu no augšienes savu Dēlu, kurš – līdzīgi Mazajam Princim – devās apmeklēt Zemes planētu. Tā tomēr it nopietna Dieva epifānija (atklāšanās), kuru Svēto Rakstu formētie jūdi – toreiz un ticīgie – šodien uztver daudz dziļāk.
    • Pirmajā līmenī var redzēt, ka Debesu Tēvs apstiprina Dāvidam doto apsolījumu un svētību, jo par šo patriarhu Dievs “liecību dodams, sacīja: «Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos.»” (Apd 13, 22; sal. 1 Ķēn 13, 14; Ps 88, 21) Svētais Pāvils skaidroja, ka tieši “no viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.” (Apd 13, 23).
    • Otrajā līmenī saprotams, ka Dievs caur sveicienu no Debesīm norāda – Jēzus ir Viņa izredzētais kalps, par kuru runāts četrās pravieša Isaja tā sauktajās “dziesmās par Kunga kalpu” (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12). It sevišķi vietā, kur teikts: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.” (Is 42, 1).
    • Ekseģēti norāda, ka “balss no debesīm” ved līdz augstākajam līmenim, kas saistās ne tikai ar saturu no Is 42, bet arī ar otro psalmu. Tur Kunga kalps, Kunga svaidītais saka: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps 2, 7) Bet tas pats Dievs šajā psalmā tiem, kas nepieņem Viņa sūtīto, par savu Dēlu un svaidīto kalpu skaidro: “Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” (Ps 2, 6) Tādējādi epifānija pie Jordānas upes izsludina Jēzu ne tikai par Dāvida pēcnācēju, caur Isaju atklāto Dieva kalpu, bet par ķēniņu un apsolīto mesiju. Tādējādi tauta saņēma skaidras norādes, kā saprast un pieņemt Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju.
  • Fakts, ka Jēzus, sākot savu publisko kalpošanu, bija apmēram trīsdesmit gadus vecs (iespējams, Viņam bija nedaudz vairāk par trīsdesmit), arī ir nozīmīgs. Priesterības saņemšanas kandidāts varēja pildīt priesterības funkcijas tikai tad, kad viņam bija apritējuši trīsdesmit  gadi (sal. Sk 4, 3). Šo patiesību pravietiski  sagatavo un izgaismo arī vairāki Vecās Derības stāsti, piemēram:
    • par ēģiptes Jāzepu – viņš savu kalpošanu iesāka trīsdesmit gadu vecumā (sal. Rad 41, 46),
    • par Dāvidu, kas trīsdesmit gadu  vecumā tika izvēlēts par karali (sal. 2 Sam 5, 4),
    • par Ezehiēlu – kas šādā vecumā tika iecelts par pravieti (sal. Ez 1, 1).
  • Patiesība par Dieva Dēla kalpošanas sākumu vēl spilgtāk norāda, ka Jēzus atnāca pie mums kā ķēniņš, priesteris un pravietis.
    •  To lieliski komentē katehisms, norādot, ka šim faktam jāraksturo katra kristieša identitāte un misija. Šī patiesība atskan arī kristības rituālā. Katehisms saka:
      • “Jēzus Kristus ir Tas, kuru Tēvs svaidīja ar Svēto Garu un iecēla par “Priesteri, Pravieti un Karali”. Visa Dieva tauta ir līdzdalīga šajās trijās Kristus funkcijās un ir atbildīga par sūtību un kalpojumu, ko tās nosaka. [sal. Jānis Pāvils II, Redemptoris hominis, 18-21]” (KBK 783) 
    • katehisma 784.-786. punkti atklāj katru no šīm funkcijām.
  • Šajā fragmentā svētais Lūkass neapšaubāmi norāda uz Svētās Trīsvienības realitāti, kur katra Persona ir atsevišķā, “nesajauktā” veidā ar pārējām.
    1. Jēzus saņem kristību,
    2. Svētais Gars parādās baloža veidā,
    3. Debesu Tēva balss atskan no augšas.
  • Tradīcija, kas attiecas uz Jēzus kristības sīkākām detaļām, iespējams, aizsākās no sv. Jāņa Kristītāja stāstītā. Droši vien viņš pats izstāstīja par saturu, ko pauda  balss no debesīm, kā arī par Svētā Gara klātbūtni.
  • Fiziskā forma, kurā parādījās Svētais Gars, pieminēšana precīzāk uzsver teofānijas (Dieva parādīšanās, atklāšanās) realitāti. Bībeles stāsti, kā arī Baznīcas Tradīcija (īpaši Dieva svēto dzīve) vairākkārt atklāj Dieva klātbūtni tad, kad ir klātesoša baloža zīme (sal., piemēram, radīšanas stāsts → Rad 1, Baznīcas dzimšanas diena → Apd 2; Lielā svētā Terēze).
  • Jēzus ģenealoģiju sniedz tikai divi evaņģēlisti: Matejs un Lūkass. Jēzus ģenealoģija Mateja versijā ir lejupejoša: no Ābrahāma līdz Jēzum, Lūkass Evaņģēlijā – augšupejoša: no Jēzus caur Dāvidu, Ābrahāmu un Ādamu līdz pašam Dievam.
  • Iespējams, tādējādi svētais Lūkass kā svētā Pāvila sekotājs un māceklis attīsta viņa teoloģiju par diviem Ādamiem, kas izskan vēstulē romiešiem. Viņš vēlas parādīt, ka Jēzus tiešām ir otrais Ādams.  Šis sv. Pāvila pieminētais teksts in extenso:
    • “Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
  • Jēzus ģenealoģijā pēc sv. Lūkasa versijas var izšķirt vienpadsmit vārdu grupas, katrā grupā – septiņi. Par dzimtas daļu, kurā iekļauti vārdi no Ābrahāma līdz Dāvidam, Matejam un Lūkasam ir pilnīga vienprātība, savukārt fragmentā no Dāvida līdz Jēzum ir daudz neatbilstību. Tas pat attiecas uz Jēzus teju tiešajiem senčiem: Jāzepa tēvs Lūkasa evaņģēlijā nosaukts Heli vārdā, bet Mateja – Jēkaba ​​vārdā.
  • Kaut Evaņģēlijā teikts “pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”, tas nesamazina sv. Jāzepa nozīmīgo lomu Dieva pestīšanas plānā. Tieši sv. Jāzepam bija jāuzņemas svarīgais darbs, pateicoties kuram Jēzus īstenoja savu Pestītāja misiju. Dieva atklāsme skaidri uz to norāda:
    • no eņģeļa viņš uzzināja, ka Jēzus viņam ir uzticēts
    •  ir ieņemts no Svētā Gara viņa sievas sirdī un miesā;
    • viņš zināja, ka Jēzus būs Izraēla atbrīvotājs.
  • No otras puses, sv. Jāzeps bija vienkāršs cilvēks, un viņam nācās veltīt laiku ikdienišķām aktivitātēm, lai nodrošinātu Jēzum un Viņa Mātei līdzekļus viņu zemes eksistencei. Šķiet, dažiem ticīgajiem ir grūti iztēloties Jāzepu kā vienkāršu cilvēku, kas katru dienu aizņemts savā galdnieka darbnīcā.

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kad ir mans lūgšanu laiks? Cik reizes dienā es lūdzos? Vai varu teikt, ka savā dzīvē cenšos īstenot sv. Pāvila norādi: ” Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi…” (1 Tes 5, 17-18a)?
  • Kāds manas dzīves elements visspēcīgāk var apstiprināt, ka Dieva acīs es neesmu līdzīgs nevienai citai personai – esmu unikāls?
  • Kas visskaidrāk apliecina to, kas esmu, kāda ir mana identitāte: vecāki, audzinātāji, es pats vai vēl kādi citi cilvēki (kuri?)?
  • Vai man ir zināms manas ģimenes ciltskoks? Vai varu ieraudzīt, cik lielā mērā tajā bijuši dievbijīgi un svēti cilvēki, cik lielā mērā klātesošs bijis grēks un bezdievība?
  • Vai man ir gadījies norādīt uz savu tēvu un māti, lai paskaidrotu kādu savu rīcību un raksturu?
  • Vai esmu vērtējis kādu cilvēku pēc viņa izcelsmes, saskaņā ar to, ka pazīstu viņa vecākus un ģimeni?
  • Kādā vecumā man sirdī radās dziļāka apziņa, ka, pateicoties kristībām (iegremdēšanai Jēzū Kristū), esmu pieņemts par īstu Dieva bērnu?
  • Kā es raksturotu savu lūgšanu: cik lielā mērā lūgšanā vēršos pie Svētās Trīsvienības kopumā, un cik runāju ar katru Dieva Personu atsevišķi? Kura no Trīsvienības Personām ir vistuvākā manai sirdij? Vai varu paskaidrot – kāpēc?
  • Kādas ir manas garīgās attiecības ar svēto Jāzepu? Ar kādām lietām visbiežāk vēršos pie Viņa (cik lielā mērā ar materiālām, cik  – ar garīgām)?
  • Kurš no man pazīstamiem vīriešiem uztur īpašu paļāvību un sadarbību ar svēto Jāzepu? Vai man ir zināms fons,  kāpēc tā notiek?
  • Kuru savas dzīves gadu es varētu salīdzināt ar Jēzus publiskās kalpošanas iesākuma gadu?
  • Ja esmu kristīts cilvēks, tātad aicināts savā dzīvē attēlot paša Jēzus Kristus misiju. Kur un kādā veidā manā kristieša dzīvē un kalpošanā izpaužas Jēzus kā priestera, kur – pravieša un kur – ķēniņa misija? Vai katra no šīm funkcijām atbilst kādai konkrētai dzīves izpausmei, vai tomēr tās manā dzīvē ir savienotas?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16