Lk 2, 8-20

†M

 

Bībeles stunda

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 2, 8-20 

8. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. 9. Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. 10. Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: 11. Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. 12. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. 13. Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: 14. Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.

15. Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! 16. Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. 17. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. 18. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. 19. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. 20. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.

Jaunais tulkojums: 

8 Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. 9 Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. 10 Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, 11 jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. 12 Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” 13 Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: 14 “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”

15 Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” 16 Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. 17 Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. 18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. 19 Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. 20 Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts.

Paralēlās vietas:  

  •  Mt 2, 1-12

Līdzīga tēma: 

  •  J 7,41-42

Atsauces:

  • Lk 2,8: 1 Sam 16,11; 17,15; Ps 78,70; Rad 35,21; Mih 4,8.
  • Lk 2,9: Lk 1,11; 24,4n; Apd 1,10; 12,7; 27,23; Apd 26,23; Jon 1,10.
  • Lk 2,11: Apd 5,31; 13,23; Jņ 14,42; 1 Jņ 4,14; Ef 5,23; Flp 3,20; 2 Tim 1,10; Tit 1,4; 2,23; 3,6; 2 Pēt 1,1.11; 2,20; 3,2.18; Rdz 4,20; Mih 5,1; Is 9,3.6.
  • Lk 2,12: 1 Sam 10,1 (LXX); Is 21,3; 38,7; Lk 2,7.16.
  • Lk 2,13: Dan 7,10; Apd 26,19; 7,42; Atkl 5,9n; 12,10; 1 Ķēn 22,19; Ps 103,20; 148,2.
  • Lk 2,14: Lk 19,38; Mt 21,9; Īj 16,19; Ef 6,15; 2,17; Apd 10,36; Mt 28,18; Rom 10,12; Is 43,7; 48,11; 52,7; 57,19; Nah 2,1; Rom 10,1; Flp 1,15; 2,13.
  • Lk 2,16: Lk 2,12.
  • Lk 2,19: Rad 37,11; Dan 7,28.
  • Lk 2,20: Lk 5,25n par.; 17,15.

Komentāri

  • Visos vārdos, ar kādiem Dievs vērsās pie cilvēka visā pestīšanas vēsturē, ir klātesoša iepriecinājuma vai stiprinājuma vēsts. Pat Jēzus atnākšanas kontekstā, kad eņģelis uzrunāja Mariju, atskan vārdi: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.” (Lk 1, 30). Tieši šāda ir cilvēka pieredze, kad viņš sastopas ar Dzīvo Dievu un Viņa varenās žēlastības darbiem. 
  • Daži citi piemēri tam:
    • “Tādēļ Viņa vaiga trūkstos un bīstos, kad pamanu viņu. Dievs liek manai sirdij tirpt, Visuvarenais mani iztrūcina.” (Īj 23, 15-16) 
    • “Es, Daniēls, vienīgais redzēju šo parādību. Tie, kas bija ar mani, neko neredzēja, bet viņiem uznāca tik trakas bailes, ka tie bēga un paslēpās. Es paliku viens un skatīju šo vareno parādību. Man zuda spēki, man noplaka spars, un es biju pilnīgi bez spēka.” (Dan 10, 7-8) 
  • Nav izbrīna, ka teoloģijā sastopamies ar slaveno teicienu-komentāru  par Dieva un cilvēka tikšanos ar Viņu, ka tā ir “misterium tremendum et fascinosum” – noslēpums, kas ir biedējošs, bet arī fascinējošs. 
  • Un kaut šāda pieredze var atgādināt autora Vēstules ebrejiem vārdus: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” (Ebr 10, 31) un “Mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij!” (Ebr 12, 29), tomēr svarīgi ir sadzirdēt Dieva vēstījumu, lai neizvairītos no tikšanās ar Viņu, bet tai atvērtos, jo Dievs ir Mīlestība (1 J 4, 8.16) un sastapšanās ar Viņu cilvēkam vienmēr nesīs svētību. Galu galā to dzirdam arī eņģeļu vēstījuma – viņi sludina par lielo prieku (!), kuru nes Dieva Mīlestība. Mērķis nav piedzīvot bailes, bet prieku no Dieva Mīlestības. 
  • Eņģeļu vēstī, it sevišķi vārdos “visiem ļaudīm”, atskan tā sauktais pestīšanas universālums, jo Jēzus atnākšana, kalpošana un upuris ir paredzēts visas pasaules pestīšanai, nevis tikai izredzētajai tautai. Paklausīsimies:
    • “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” (J 3, 16)
    • un “Kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (J 12, 32).
    • Un tas tomēr nav jaunums, jo par to Dievs pravietoja jau sen (sal. Is 49, 6; 52, 10 un citur).
  • Eņģeļu teiktajā ir vērts atsevišķi izcelt vārdu “šodien“. Tas liek uzsvaru uz to, ka Dieva Valstība nedarbojas kaut kādā nenoteiktā laikā, bet konkrētā cilvēka dzīves realitātē un laikā. Šis uzsvars sv. Lūkasa Evaņģēlijā atkārtosies vairākas reizes; sal.: Lk 4, 21; 5, 26; 12, 28; 13. 32-33; 19, 5.9; 22, 34.61. Un tā atbalss būs atrodama Vēstulē ebrejiem. Autors diezgan plaši “apstrādās” šo tēmu (sal. Ebr 3, 7 – 4, 16; it sevišķi pantos: “Viņš atkal nozīmē vienu dienu, šodien, pēc tik ilga laika caur Dāvidu runādams, kā jau iepriekš sacīts: Šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsiet, nenocietiniet savas sirdis! Jo ja Jozua būtu ievedis tos mierā, tad Viņš nekad vairs nebūtu runājis par kādu vēlāku dienu. Tātad Dieva tautai atliek vēl viena sabata atpūta.” (Ebr 4, 7-9). Un šo sabata atpūtu mēs saņēmām Jēzus Kristus Upurī. Var teikt arī citādāk: Jēzus ir mūsu “šodien” un mūsu atpūta!
  • Debesu sūtņi turpina tēmu, kas bija pieminēta pie stāsta par tautas sarakstīšanu – dzimst nevis ķeizars, kas mēģinās ieviest mieru pasaulē, iespējamu ar cilvēciskiem resursiem, bet dzimst Pestītājs, kura kalpošana un upuris sagādās cilvēcei ieeju mūžīgajā valstībā, kur ir vairāk nekā vien miers. Par šo dāvanu Atklāsmes grāmata teiks šādi: “Tie vairs neizsalks un neizslāps; ne saule, ne cits kāds karstums tos nenomāks, jo Jērs, kas ir troņa vidū, sargās un vadīs tos pie dzīvības ūdens avotiem; un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm.” (Atkl 7, 16-17) un tālāk: “Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis.” (Atkl 21, 4).
  • Komentārs tam, kas pieminēts Evaņģēlijā – Bērniņš autiņos ietīts un silē ielikts – tika pasniegts pie Evaņģēlija iepriekšējā fragmenta (skaties: Lk 2, 1-7).
  • Bieži tā ir, ka tulkojumu dēļ pirmatnējā jēga, kas atrodas oriģinālajā tekstā, tiek izkropļota. Tā ir arī te ar 14. pantu. Esam pieraduši pie tulkojuma: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.” Evaņģēlists saka, ka “debess karapulki godināja Dievu”. Tad  ir saprotams, ka eņģeļi slavē Viņa majestāti, bet ka tie kontekstā ar Jēzus atnākšanu pie grēciniekiem slavē arī pašu cilvēku, nav pārāk saprotams. Šādu tulkojumu “apstrīd” arī sekojošie paskaidrojumi par cilvēces “labas gribas” stāvokli (un ņemsim vēra, ka to par sevi raksta  cilvēks, kuru atzīstam par lielo svēto un tautu apustuli):
    • “Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom 3, 23)
    • “Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu. Bet, ja daru to, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai, ka tā ir laba. Tad nu es vairs neesmu tas darītājs, bet grēks, kas manī mājo. Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un, ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks. Es saskatu šādu likumu: kad gribu darīt labo, man piestājas ļaunais.” (Rom 7, 15-21).
  • Tādēļ tulkojums “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” ir tuvāks patiesībai. Eņģeļi apdzied Dieva lielo mīlestību uz cilvēkiem, kuri ir vāji, kuri sava grēka dēļ ir vairāk pelnījuši sodu, nevis kādu vainagošanu. Debesu gari slavē Dievu, kurš ir uzticīgs Savai derībai ar mums un kurš Savas žēlsirdības dēļ “tur labu prātu pie mums”. Grieķu valodā tur ir teikts: εν ανθρωποις ευδοκιας (en antropois eudokias), tādēļ pieminēto teikumu var tulkot: “Dieva miers ir/būs Viņa labās gribas (un mīlestības) cilvēkos.”, vai “Dieva miers ir/būs cilvēkos, kurus Viņš iemīlēja, žēlīgi pieņēma.” Līdzīgs lietvārds (ευδοκια [eudokia]), kas atzīmē šo labo gribu, iepatiku, degsmi, mīlestību atrodas šajā fragmentā: “Ir tādi, kas sludina Kristu skaudības un sāncensības dēļ, bet citi – no labas gribas.” (Flp 1, 15). Rezumējot, debess karapulki godina un pielūdz Dievu, redzot Viņa majestāti un godu Debesīs, bet arī apbrīnojot un slavējot Viņa žēlsirdīgās žēlastības darbus virs zemes pie nabaga cilvēkiem, ka Viņš grib tos izglābt un atkal pieņemt par Saviem bērniem. 
  • Miers, par kuru vēstī eņģeļi, apzīmē samierināšanās starp cilvēci un Dievu iesākumu. Dieva Dēls veiks lielo pestīšanas darbu, par kuru lasām: “Viņš [Kristus Jēzus] ir mūsu miers, jo Viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta.” (Ef 2, 14-16). Šo Jēzus  atnākšanas augli apsolīja arī Viņš pats, sakot: “Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod.” (J 14, 27), un vēstīja par to pēc Savas augšāmcelšanās, sakot: “Miers jums!” (J 20, 19.21.26).
  • Pasaulē ienākušo Pestītāju, Bērnu Jēzu, slavē, pirmkārt, Debesu gari, aiz viņiem – visnabadzīgākie, tas ir, ganiņi. Šī patiesība par ganiņiem ir kā iedrošinājums tiem, kuri nav augsta reliģiskā līmeņa cilvēki (kā, piemēram, toreiz farizeji) un kuri varētu būt pat nešķīsti pēc Likuma prasībām (sal. Mt 9, 11-12 un citi), – Pestītājs ir pieejams visiem nabadzīgajiem, tai skaita – morāli un garīgi nabagajiem, ja viņi vien vēlas pieņemt Dieva Mīlestību.
  • Bet tas nav viss. Fakts, ka viņi kā pirmie sveicina Iemiesoto Dieva Vārdu, ir nozīmīgs arī tāpēc, ka Dāvids bija gans (sal. 1 Sam 16, 11-12; 17, 34). No gana lomas Dieva svaidījumā un spēkā Dāvids kļuva par tautas ganu un karali. Un tieši viņa mantojumā ieies Jēzus, Dieva Dēls. Kristus turpinās un padziļinās Dāvida – gana un karaļa lomu: piedzimis nabadzībā, ganiņu sveicināts, kļūs par visu dvēseļu Labo Ganu un Pestītāju. Kā atbalss šī situācija būs sastopama arī vēlāk apustuļos: zvejnieki kļūs par dvēseļu zvejniekiem (sal. Mt 4,19).
  • Vēl viens punkts, kas saistās ar ganiņiem un Jēzus – Dieva Jēra atnākšanu. Komentatori norāda, ka Betlēmes apkārtnē ganīja aitas, kas bija paredzētas asiņainiem upuriem Jeruzālemes svētnīcā. Šis fakts kļūst mums par slepenu pravietojumu par Jēzu, kurš atnāca, lai būtu upurēts par mūsu grēkiem visu neprātīgo (no dzīvniekiem salikto) upuru vietā. Cik vareni komentē to Vēstule ebrejiem:
    • “Bet Kristus, nākamo labumu augstais priesteris, atnāca caur augstāko un pilnīgāko telti, ne rokām darināto, tas ir, ne no šīs pasaules. Un ne ar āžu un teļu, bet caur savām asinīm reiz iegāja vissvētākajā, panākdams mūžīgo pestīšanu. Ja jau āžu un vēršu asinis un govs pelni, apslacinot sagānītos, svētī miesu tīrībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam.” (Ebr 9, 11-14)
    • Un tieši uz Viņu un Viņā izpildāmiem pravietojumiem ar laiku skaidri norādīs sv. Jānis Kristītājs, sakot: “Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus.” (J 1, 29; sal. Is.53,7-8).
    • Turpinājumu šai domai, kas skaidro Jēzus-Jēra lomu, var atrast arī te: “Bet Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: «It kā avs, ko veda nokaušanai, un kā jērs kluss cirpēja priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti. Viņa pazemošanai tiesa tika atcelta. Kas izstāstīs Viņa cilti, jo Viņa dzīvība tiek paņemta no šīs zemes?» Tad einuhs jautāja Filipam, sacīdams: «Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi vai par kādu citu?» Bet Filips, atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja viņam Jēzu.” (Apd 8, 32-35)
  • Vēl var pamanīt, ka gani, kas nāk uz Betlēmi, kļūs par pirmajiem Labās Vēsts par Pestītāja atnākšanas paudējiem. Un būtu vērts pasvītrot viņu autentiskumu un uzticību šai kalpošanai, jo Evaņģēlists saka: “gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.”. Tas ir viens no ticības dinamikas nepieciešamiem elementiem: dalīties ar to, kas ir patiesi piedzīvots. Tādējādi kristietības nodošana tālāk nenotiek “pēc izlasītas grāmatas”. Tas ir kas daudz vairāk: ticība ir liecība par piedzīvoto tikšanos ar dzīvo Dievu .
  • Vai ne uz to norāda, piemēram, šis teksts:
    • “Samariete sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”  (J 4, 28b-29.39-42).
  • Dieva darbi, kā arī par tiem sludinātā vēsts izraisa izbrīnu. Evaņģēlijos ne vienu vien reizi dzirdēsim par cilvēku sirds saviļņojumu, piedzīvotu pārsteigumu un izbrīnu, tiem redzot Jēzus lieliskos darbus.
  • Labā Vēsts par Jēzu pārspēj cilvēka saprašanu. Tādēļ arī pašai Dieva Mātei vajadzēja to izdibināt. Lai kā apstiprinājums šai patiesībai kalpo fakts, ka Viņa un svētais Jāzeps tiešām bija ticības ceļā, jo arī tad, kad viņi “Dieva skolā” kopā ar Jēzu pavadīja jau divpadsmit gadus, ne viss viņiem joprojām bija skaidrs. Evaņģēlist saka: “Māte Viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, Tavs tēvs un es ar sirdssāpēm Tevi meklējām.” Un Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus.” (Lk 2, 48-50) Tā ir norāde katram no mums, kas grib augt ticībā. Arī mums vajag “glabāt visus šos vārdus, pārdomājot savā sirdī”. Citi panti, kas var norādīt, ka Marijai-Dievmātei un katram ticīgam cilvēkam ir jānoiet ticības ceļš, piemēram: Lk 8, 19-21; 11, 27-29; Apd 1,14.
  • Vai esam pamanījuši, ka Evaņģēlijs skaidri saka, ka eņģeļu vēsti ganiņi izteica arī Marijai un Jāzepam? Un Marija neatmet šo vēstījumu. Tas bija Viņai par sirds barību pārdomām un lūgšanai. Tādējādi ganiņi ir kļuvuši Marijai un Jāzepam par katehētiem. Šis fakts varētu būt dažiem pat par ieļaunojumu, bet daži pieliktu klāt paskaidrojumu no Svētajiem Rakstiem, it sevišķi no svētā Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem:
    • “Kristus mani sūtījis sludināt evaņģēliju ne pārgudriem vārdiem, lai Kristus krusts nezaudētu savu ietekmi.” (1, 17)
    • un tālāk “Jo ja pasaule savā gudrībā neatzina Dievu Viņa gudrībā, tad Dievam labpatika ar neprātīgu sludināšanu pestīt tos, kas tic.” (20b-21).
    • un rezumējot: “Jo “neprātība”, kas nāk no Dieva, ir gudrāka nekā cilvēki, un “nespēks”, kas nāk no Dieva, ir stiprāks nekā cilvēki. Skatiet, brāļi, savus aicinātos! Tur nav daudz miesīgi gudro, nav daudz vareno, nav daudz dižciltīgo; Bet pasaules neprātīgos Dievs izredzēja, lai apkaunotu stipros, un Dievs izredzēja pasaules neievērojamos un nicinātos, un tos, kas nekas nav, lai iznīcinātu tos, kas kaut kas ir, lai neviens cilvēks nelielītos Viņa priekšā.” (1, 25-29).

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Vai es varētu teikt, ka mana sirds pieredzēja īsto Dieva bijāšanos? Kādos apstākļos tas notika (lūgšanā vai ārpus tās)?
  • Vai man ir pazīstamas bailes no ļaunā gara, viņa klātbūtnes? Vai es māku raksturot, ar ko tās atšķiras no dievbijības?
  • Kādā veidā es pierādītu (sev? pārējiem?), ka Jēzus pestī mani šodien; ka tas nav pagātnes fakts (“Viņš kādreiz nomiris un viss…”) vai ir manas turpmākās dzīves nākotnes cerība (“Varbūt kādreiz es būšu svēts…”)?
  • Vai savā saprašanā par Dieva mīlestību un pestīšanu es redzu kādus cilvēkus, kuriem – ja tas no manis būtu atkarīgs – es nepiešķirtu pestīšanas dāvanu? (Kāpēc tā?)
  • Vai es māku paskaidrot atšķirību starp trīs stājām:
    • spēlēt upura lomu
    • piekrist, ka citi mani apzīmē, redz kā “upura āzi”
    • pašam pieņemt lēmumu upurēties līdzīgi Dieva Jēram?
  • Vai kādreiz, dziedot (vai recitējot) Svētās Mises laikā himnu “Gods Dievam augstumos…”, es esmu skaidri “sajutis” Debesu Valstības realitāti?
  • Vai man bija dots apmeklēt Svēto Zemi un burtiski izpildīt pavēli “Iesim uz Betlēmi!”? Ja tas nav bijis līdz šim, vai tad es lūdzos par šādu iespēju?
  • Ko es varu teikt par ticības nešanu tālāk savā dzīvē? Kā tas līdz šim ir bijis? Kam, kur un par ko es varēju liecināt? Vai kādreiz esmu dalījies ar iedvesmām, kas saņemtas klusās lūgšanas laikā? Vai ir gadījies dalīties ar citiem pamudinājumos, ko saņēmu no sava sargeņģeļa? Un cik bieži dalījos ar pārējiem par kāda konkrēta Baznīcas izsludinātā svētā dzīves mantojumu? Kas tas ir par svēto? Kāpēc vēlējos stāstīt tieši par viņu?
  • Kādas emocijas manī izraisa ik gadu redzēt Bērniņa Jēzus figūru Betlēmītē? Vai šīs izjūtas mainījušās dzīves gaitās?
  • Kas pirmais manā dzīvē ienesa Labo Vēsti par Jēzu Kristu? Vai šī persona joprojām palīdz man ticības ceļā? Kas tagad visvairāk iespaido mani ticībā un mudina iedziļināties tajā? Kas manā uztverē šai cilvēkā ir īpašs?
  • Vai apzinos, kāda cilvēka dzīvē es pats biju par Evaņģēlija un Jēzus Kristus pirmo liecinieku? (Kādi apstākļi veda mūs pie šādas situācijas?)
  • Ja eņģeļu sūtītie gani kļuvuši Marijai un Jāzepam par katehētiem, vai es pieļauju, ka arī mani var pamācīt (dzīves un ticības kontekstā) jaunākie, mazāk izglītotie, piemēram, mani bērni? Kā to var pamatot?
  • Kādos posmos es varētu sadalīt savu ticības dzīvi? Kādi tam būtu kritēriji: gadi, atgriešanās punkti, sastaptie cilvēki, izmainītās dzīves vietas, citi…?
  • Kur man visvairāk patīk pārdomāt dzīvi un ticību savā sirdī – mājās, baznīcā, esot dabā, citur? Kā es varu paskaidrot, kāpēc tieši tur?
  • Un ar ko es varētu mēģināt “mērīt”, cik tuvu Debesu vārtiem es esmu savā ticības ceļā?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16