Lk 11, 37-54

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 11, 37-54

37. Un kad Viņš tā runāja, kāds farizejs lūdza Viņu pie sevis pusdienot. Un Viņš iegājis novietojās. 38. Bet farizejs, sevī pārdomādams, sacīja, kāpēc gan Viņš pirms ēšanas nemazgājas. 39. Bet Kungs sacīja viņam: Tagad jūs, farizeji, tīrāt biķera un bļodas ārpusi, bet kas jūsu iekšienē, tas ir pilns laupījuma un viltības. 40. Jūs neprātīgie! Vai tad tas, kas radīja ārpusi, neradīja arī to, kas iekšpusē? 41. Patiesi, dodiet dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs.

42. Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt. 43. Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos.
44. Bēdas jums, jo jūs esat kā neredzami kapi, un ļaudis, to nezinādami, staigā pār tiem.

45. Bet kāds no bauslības pratējiem atbildēja Viņam, sacīdams: Mācītāj, tā runādams, Tu dari arī mums negodu. 46. Un Viņš tam sacīja: Arī jums, bauslības mācītāji, bēdas! Jūs apgrūtināt cilvēkus nastām, ko viņi nespēj nest, bet paši jūs pat ar vienu pirkstu nepieskaraties to saitēm. 47. Bēdas jums, kas ceļat praviešiem pieminekļus, bet jūsu tēvi viņus nogalināja! 48. Patiesi jūs apliecināt, ka jūs piekrītat savu tēvu darbiem, jo tie viņus nogalināja, bet jūs ceļat tiem pieminekļus. 49. Tāpēc arī Dieva gudrība sacīja: Es sūtīšu viņiem praviešus un apustuļus; un no tiem viņi dažus nogalinās un vajās, 50. Lai visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules radīšanas, tiktu pieprasītas no šīs cilts, 51. Sākot ar Ābela asinīm, līdz Zaharija asinīm, kas gāja bojā starp altāri un svētnīcu. Tās, es jums saku, tiks pieprasītas no šīs cilts. 52. Bēdas jums, bauslības mācītāji! Atziņas atslēgu jūs paņēmāt, bet paši jūs iekšā neejat, un tiem, kas grib ieiet, jūs to liedzat.

53. Bet kad Viņš to tiem sacīja, farizeji un bauslības mācītāji sāka Viņam neatlaidīgi uzmākties un daudzrunībā nomākt Viņa runu. 54. Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.

Jaunais tulkojums: 

37 Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja viņu pie sevis uz maltīti; un iegājis viņš apsēdās pie galda. 38 Farizejs brīnījās, redzēdams, ka viņš pirms azaida nemazgājas. 39 Un Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma. 40 Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? 41 Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts.

42  Vai! jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām, un visādiem dārzeņiem, bet neievērojat Dieva tiesu un mīlestību; tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo. 43 Vai! jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām. 44 Vai! jums! Jūs esat kā apslēpti kapi – ļaudis staigā jums pāri un to nezina.”

45 Kāds likuma zinātājs vērsās pie viņa un teica: “Skolotāj, tā runādams, tu aizvaino arī mūs.” 46 Bet viņš teica: “Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši šai nastai nepiedurat ne pirksta. 47 Vai! jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja. 48 Tādējādi jūs apliecināt, ka piekrītat savu tēvu darbiem, jo viņi tos nonāvēja, bet jūs ceļat pieminekļus. 49 Tādēļ arī Dieva gudrība ir teikusi: es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, no tiem citus nonāvēs, citus vajās, 50 tā ka visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules iesākuma, tiks atprasītas no šīs paaudzes – 51  no Ābela asinīm līdz Zeharjas asinīm, kas tika nonāvēts starp altāri un svētnīcu. Patiesi es jums saku: tās tiks atprasītas no šīs paaudzes. 52 Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Paši jūs neesat iegājuši un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat.”

53 Kad viņš no turienes aizgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam neganti uzbrukt ar uzbāzīgiem jautājumiem, 54 slepus glūnēdami, lai viņu varētu pieķert kādos vārdos un apsūdzēt. 

Rakstu vieta: Lk 11, 37-38

Paralēlās vietas:

  • Mk 7, 1-5

Līdzīga tēma: 

  • Mt 15, 1-2

Atsauces:

  • Lk  11, 37 par.: Apd 10, 14.28; 11, 18; Atkl 21, 27; Lev 15, 11 (LXX) 

Rakstu vieta: Lk 11, 39-54

Paralēlās vietas:

  • Mt 23, 4.6-7.13.23.25-36

Līdzīga tēma:

  • 2 Hr 24, 20-22
  • Rad 4, 8
  • Zah 1, 1
  • Mt 23, 6 → Mk 12, 38b-39; Lk 20, 46
  • Mt 22, 15 → Mk 12, 13 → Lk 20,20 
  • Mt 3, 7 → Lk 3, 7 
  • J 8, 6

Atsauces:

  • Lk 11,  39-41 par.: 2 Sam 19,25; Mk 7,4; Mt 15,10- ; Mk 7,14- ; Mt 6,20; Lk 12,33; J 9,40; Apd 10,2.4.31.
  • Lk 11,42 par.: Lev 27,30; Sk 18,12; At 12,6; 14,22-23; 26,12-15; Neh 10,37-38; 12,44; 13,5.12; 2 Hr 31,5-12; Mal 3,8.10; Lk 18,12; J 5,42.
  • Lk 11,43 par.: J 5,44; Mt 10,41; 13,17 par.
  • Lk 11,44 par.: Apd 23,3.
  • Lk 11,47 par.: 1 Ķēn 19,10.14; Neh 9,26; Jer 2,30; 26,20-24; Lk 6,23; Mt 5,12.
  • Lk 11,48 par.: 1 Tes 2,16.
  • Lk 11,49: Jer 7,25-26; 25,4; Sak 1,20-21; 8,30; 9,3; Gudr 7,12.21.27; 8,1.4-6.8; 11,1.
  • Lk 11,50-51 par.: Rad 4,1-; 9,5; 42,22; 2 Ķēn 4,11; Ez 9,18; Sk 35,33; 2 Hr 24,20-22; Zah 1,1; Mt 27,25; Atkl 18,24.
  • Lk 11,52 par.: Mt 16,9.

Komentāri

  • Šis Evaņģēlija fragments izskatās kā praktisks piemērs tam, par ko tikko bijām mācīti iepriekšējā – proti, ko praktiski nozīmē “…ja tava acs ir vesela…; bet ja tā ir ļauna, tad …” (sal. Lk 11, 34).   
  • Šo garo un ļoti skarbo Jēzus runu pret farizejiem pierakstīja vienīgi sv. Lūkass. Tās sākumā zināmā mērā pārsteidzošs ir fakts, ka Jēzus tika uzaicināts uz maltīti farizeja namā. Kādi bija šī viesmīlīgā farizeja mērķi? Lasot tālāk,  var pārsteigt arī Jēzus uzvedība, jo Viņš neievēroja svešas mājas paražas, turklāt kā viesis atļāvās izteikt nopietnus komentārus gan formas, gan satura ziņā (nevajadzētu aizmirst, ka Jēzus mācīja ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem). Kā to skaidrot? Ņemot vērā citus Bībeles fragmentus, var teikt, ka
    • Jēzus to  darīja pilnīgi apzināti,
    • tam bija pedagoģisks mērķis – sacītais bija kā provokācija, lai pēc mājas saimnieka izteiktā komentāra Kristus varētu “nolasīt veselu lekciju” par šķīstības būtību, bet šoreiz jau Jaunās Derības pieejā.
  • Kādi ir šīs jaunās mācības par šķīstību principi?
    • Sākumā Jēzus norādīja uz ļoti svarīgu atšķirību: ir ārēja, materiāla un iekšēja šķīstība.
      • To Dievs ir devis cilvēkam jau radīšanas aktā. Tāpēc Jēzus atgādināja: “Jūs neprātīgie! Vai tad Tas, kas radīja ārpusi, neradīja arī to, kas iekšpusē?”
      • Citādi domājošie ir pelnījuši saukties par muļķiem, jo nepieņem  patiesību par cilvēka būtību, ka viņš ir gan miesiska, gan garīga būtne.
    • Iekšējā šķīstība (sirds šķīstība) ir daudz svarīgāka par ārējo;
      • Pievēršot uzmanību rūpēm par ārējo tīrību, farizeji iekšēji ir pilni viltības, mantkārības un ļaunprātības. Un to Jēzus izsaka ļoti saprotamos vārdos.
    • Turklāt, ja cilvēks iekšēji ir tīrs, tad arī par viņa ārieni nav nekas būtiski iebilstams
      • Kā neprātu var uztvert domu – ja kāds kaut ko upurē sava tuvākā ārējam atbalstam, viņa iekšpuse vienlaikus kļūst tīra. Virziens ir gluži pretējs: no tīras sirds vienmēr nāks tīra dāvana. To kādreiz Dievs skaidroja, atsaucoties uz dabas ikonu: “Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas.” (Lk 6, 44) un to attiecināja tieši uz šādiem jautājumiem par sirds dāvanu – kāda tā ir: “Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu…” (Lk 6, 45)
      • Citviet to ļoti vienkāršos vārdos uzsvēra sv. Pāvils: “Tīrajiem viss ir tīrs, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav tīrs, jo aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa.” (Tit 1, 15; sal. Rom 14, 20)
    • Nākamais princips izgaismo, ka ārējās dāvanas nav lielākas par Dievam veltītu sirds dāvanu, sirds stāju, kā arī to,  ka ārējas dāvanas nevar aizvietot dvēseles dāvanu.
      • Jēzus norādīja, ka farizeji dod desmito tiesu no dažādām zālēm, bet tajā pašā laikā nerūpējas par Dieva taisnības un mīlestības ievērošanu.
    • Iekšēja nešķīstība aptraipa ne tikai konkrētu cilvēku, bet kļūst par grēka un nešķīstības cēloni arī citiem cilvēkiem.
      • Farizeju stāvokli, kas ir viņu samaitātās domāšanas auglis, Kristus salīdzina ar kapiem, “kas no ārienes cilvēkiem izrādās daiļi, bet iekšā ir miroņu kaulu un visādas netīrības pilni” (Mt 23, 27). Vairāk – Sv. Lūkasa tekstā šis salīdzinājums atskan ar akcentu uz vārdu “neredzami”: farizeji ir “kā neredzami kapi, un ļaudis, to nezinādami, staigā pār tiem.”. Ko tas nozīmē? Pa kapiem staigājošie neizrāda nekādu cieņu  mirušajiem, turklāt vienlaikus tie pārkāpj šķīstības likumu, jo jebkura saskare ar mirušā ķermeni dzīvos darīja nešķīstus (sal. Sk 19, 16). Tādējādi Pestītājs norādīja, ka viena cilvēka sirds šķīstības trūkums var aizvest arī citus pie necieņas, nešķīstības, pie grēka.
  • Šajā Evaņģēlija fragmentā tiek pieminēta upurdāvana. Var mazliet brīnīties, ka šī tēma nav tik bieži kustināta Jaunajā Derībā (salīdzinājumā ar Vecās Derības mantojumu). Izņemot Mt 6, 2-3, vienīgi šis Evaņģēlists, sv. Lūkass, tik intensīvi savā Evaņģēlijā runā par nabāgdāvanu, upurdāvanu, tāpat to dara Apustuļu darbos (sal. Lk 12, 33; 18, 22; Apd 9, 36-43; 10, 2.4.31; 24, 17). Tādējādi autors grib akcentēt, ka nabagdāvana, dalīšanās ir viens no kristieša dzīves nepieciešamiem elementiem. Apustuļu darbos esošie stāsti var pārsteigt ar to, ka pie Kristus jaunatgriezušies cilvēki bija spējīgi pat pārdot savu mantojumu, lai dalītos ar nabagiem (sal. Apd 2, 45), un melošana Baznīcas priekšā šajā kontekstā sastapās ar nopietna soda saņemšanu (sal. Apd 5, 1-11). No otras puses nav par ko brīnīties, zinot, ka sv. Lūkass savu darbu adresēja tam/tiem, kas bija cēlušies no pagānu vidus, bet viņiem taču bija sveša šī prakse, kura savukārt dievbijīgajiem jūdiem bija kā normāla ticīgo dzīves izpausme. 
  • Ir vērts pamanīt, ka savā uzrunā Jēzus nenicina kā pilnīgi nederīgu praksi dāvanu došanu vai nodokļu (desmito daļu no iegūtā) maksāšanu, tomēr akcentē, ka, to darot, nedrīkst izlaist svarīgāko: patiesas, tīras sirds dāvanu –  mīlestību (uz Dievu un cilvēkiem). Tāpēc Viņš saka: “Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt.” 
  • Uz šī fona vērts pieminēt dažus fragmentus, kas akcentē, cik dārga Dieva acīs ir cilvēka pazemīgas sirds upura dāvana. Piemēram:
    • 51. psalms, kur teikts: “Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps 51, 18-19),
    • kā arī 40. psalma vārdi: “Kaujamie upuri un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt. Dedzināmos upurus un grēku nožēlas upurus Tu nekāro. Tad es teicu:”Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Ps 40, 7-9),
    • tas lieliski teikts arī Vēstulē ebrejiem, lai parādītu, cik mīļa Dievam ir dāvana – Viņa gribas pildīšana, kļūšana Viņam par dāvanu (pirmkārt, to skaidrojot attiecībā uz Jēzu Kristu, pēc tam plašākā nozīmē – attiecībā uz mums, kristiešiem): “Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: «Upurus un dāvanas Tu negribēji, bet miesu Tu man sagatavoji; dedzināmie upuri par grēkiem Tev nepatika.» Tad es sacīju: «Lūk, es nāku. Grāmatas sākumā par mani rakstīts, lai es izpildītu, Dievs, Tavu prātu.» Agrāk Viņš sacīja: «Upurus un dāvanas, un dedzināmos upurus par grēkiem, un upurus, kas saskaņā ar bauslību tiek upurēti, Tu negribēji, un tie Tev nepatika.» Pēc tam sacīja: «Lūk, es nāku, lai piepildītu, Dievs, Tavu prātu. Tā Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu nākošo.» Šinī gribā mēs esam svētīti ar vienreizējo Jēzus Kristus miesas uzupurēšanu.” (Ebr 10,  5-10)
  • Turpmākajos pantos (45.-52.) mēs redzam, ka ne tikai farizeji, bet arī Rakstu mācītāji bija Jēzus mācības iespaidoti. Nav brīnums, ka viens no tiem Jēzum norādīja, ka Viņš apvaino arī viņus, Rakstu mācītājus. Atbildot uz to, Jēzus veltīja ne mazāk skarbu runu Rakstu mācītājiem, trīs reizes izsakot vārdu “bēdas”, lai brīdinātu viņus no soda, ko tie sev gatavo. Viņu stājas un rīcības sodāmie elementi ir šādi:
    • viņi sev rezervējuši atslēgu pareizai Dieva gribas izpratnei, taču ar savu attieksmi neļauj citiem to īstenot un arī paši  tā nerīkojas;
    • skaidrojot Dieva Vārdu, viņi citiem uzliek nepanesamas garīgās nastas un padara viņus par  tādiem kā nolādētiem grēciniekiem (sal. Mt 23, 15);
    • viņi ceļ kapenes un it kā godina Vecās Derības praviešus, tomēr nevēlas pieņemt Jēzu un Viņa apustuļus.
  • Tādējādi esam nonākuši pie secinājuma, ka Jēzus uztverē nedz rituālā mazgāšanās (sal. 11, 41), nedz nabagdāvanas (sal. 11, 41), nedz uzticība desmitās tiesas atdošanai (sal. 11, 42a), nedz šo cilvēku dīvainais taisnīgums (sal. 11, 42b), nedz pat viņu labā vieta sabiedrībā un ” pirmo krēslu” ieņemšana (sal. 11, 43) nav patiesas Dieva mīlēšanas cēlonis un izpausme. Cilvēka iekšienē, sirds dziļumos un atvertībā uz Dieva žēlastību, kā arī darbos, kas iziet no šādas sirds, tā jāmeklē, “jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā.” (Rom 14, 17) 
  • Runa par kapiem, kas tiek celti praviešiem, varētu būt kā spēcīga ironija – pieminētie Rakstu zinātāji it kā godina iepriekšējā laikmeta praviešus, bet  viņu uzvedība, šķiet, izsaka patiesību par citu domāšanas veidu, citu sirds stāju: “Mēs ceļam pieminekļus, lai apstiprinātu, ka šie pravieši tiešām ir miruši un vairs mums netraucēs, vairs neaizrādīs par mūsu rīcību.” Šāda nostāja cilvēku sirdīs bija arī kādreiz – pravieši bija viņiem “neērti”; šāda stāja atklājas arī tajos, kas uzbruka Jēzum. Vai ne par līdzīgu cīņu starp patiesību, krietnību un meliem, divkosību, nekrietnību mēs lasām Gudrības grāmatā:
    • “[Bezdievīgie, aplami spriežot, cits citam tie teic]  No slēpņa uzglūnēsim taisnīgajam – viņš ir par apgrūtinājumu; pretojas tam, ko darām, par pārkāpumiem peļ, ka bauslību mēs neievērojam, un pārmet mums, ka grēkojam pret to, kā esam audzināti. Viņš apgalvo, ka Dievu pazīstot, un sevi sauc par Kunga bērnu. Viņš – apsūdzība mūsu uzskatiem, vien uzlūkojot viņu, mums jau smagi, jo viņa dzīve nav tāda kā citiem, pavisam citādas ir viņa takas.” (Gudrs 2, 1.12-15)
  • Atbildība par savu un citu pestīšanu… Uzrunā Jēzus visilgāk pakavējās pie farizeju apsūdzības otrās daļas. Par to nav jābrīnās, jo šī lieta bija saistīta ar Viņa personu un Viņa misiju.
    • Jēzus Rakstu zinātājiem, pirmām kārtām, pārmeta liekulību: lūk, viņi atsakās no savu tēvu uzvedības, kas notiesāja praviešus nāvei, uzceļot šiem praviešiem kapenes. Bet tas ir tikai iluzors uzlabojums! Galu galā šie pieminekļu cēlēji noraida Jēzu, kurš ir ne tikai pravietis, bet arī Dieva Dēls. Un viņi (kopā ar pārējiem) tieksies pēc Kristus tiesāšanas, nosodīšanas un nogalināšanas. Var teikt, ka visi pravietojumi par Mesijas traģisko galu piepildīsies Rakstu mācītāju ļaunās gribas un cietsirdības dēļ.
    • Jāpiebilst, ka viņi un visa viņu pārstāvētā cilts drīz saņems pelnīto sodu par savām slepkavībām un Mesijas nāvi. Tas notiks, kad Jeruzaleme pilnībā tiks iznīcināta.
    • Trešais iebildums pret Rakstu mācītājiem ir ne mazāk svarīgs: pētot Svētos Rakstus, viņiem būtu jāzina, kas ir Jēzus. Tomēr viņi ne tikai Viņu neatzīst, bet arī vienkăršajiem cilvēkiem neļauj Jēzum sekot, tādējādi bloķējot piekļuvi Patiesībai un Debesīm. Atbildība, kas gulstas uz Rakstu mācītājiem, kuri it kā runā Dieva vārdā, ir ļoti liela. Galu galā te skarts jautājums par mūžīgo pestīšanu, kas paredzēta gan viņiem, gan tiem, kuriem viņi kalpo. Kā zinām, viņi jau sākumā atmeta sv. Jāņa piedāvāto kristību: “Jo es jums saku: «Starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka pravieša par Jāni Kristītāju, bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.»  Un visa tauta un muitnieki, to dzirdēdami, godāja Dieva taisnību un kristījās Jāņa kristībā. Bet farizeji un bauslības pratēji nicināja Dieva gribu par sevi, nesaņemot no viņa kristību.” (Lk 7, 28-30)
  • Nav zināms, vai Jēzus ēda šo “nelaimīgo” maltīti, vai tomēr atstāja farizeja māju. Sv. Lūkass tikai norāda, ka tad, kad Viņš no turienes aizgāja, Rakstu mācītāji un farizeji sāka Jēzum dedzīgi uzbrukt ar dažādiem jautājumiem. Bez šaubām – to mērķis nebija padziļināt savu izpratni par patiesību un sirds taisnību. Evaņģēlists skaidri saka: “Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.” Šāds paņēmiens ir raksturīgs cilvēkiem, kuri nevēlas sasniegt patiesību. Tad parasti  ir divas izejas: mēģināt neņemt vērā pausto patiesību, būt vienaldzīgiem pret to, lai tā neskar (un neapsūdz) cilvēka sirdsapziņu, vai iznīcināt patiesības paudēju. Šis pēdējais scenārijs izpildījās attiecībā uz Evaņģēlijā pieminētajiem praviešiem, uz Jāni Kristītāju, pašu Jēzu Kristu, kā arī Viņa apustuļiem. Šāds risinājums izgaismo notikumus arī mums, ka jebkurš kristietis, kurš centīsies atzīt Patiesību un pastāvēt tajā, būs “neērts” saviem sabiedrotajiem, kas neatzīst Dieva Patiesību un Viņa Likumus. Vairāk vai mazāk šie cilvēki tiks vajāti, ja ne izmocīti. Šajā fragmentā Kristus salīdzina sastapto situāciju ar dramatisko stāstu no Radīšanas grāmatas – par Ābela noslepkavošanu (sal. Rad 4, 8-10), kā arī par pravieša Zaharija moceklību (sal. 2 Hr 24, 20-22).  Ir  tik daudz Bībeles vietu, kurās Jēzus par to runā līdzībās vai atklāti, bet šoreiz atļausimies tās nepieminēt.

 

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16