“Dei Verbum”

†M

 

DEI VERBUM

 

DOGMATISKĀ KONSTITŪCIJA PAR DIEVIŠĶO ATKLĀSMI

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS,

VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ KONCILA TĒVIEM MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

(1965. gada 18. novembris)

Ievads

  1. DIEVA VĀRDĀ dievbijīgi ieklausoties un uzticīgi to sludinot, Svētais Koncils paklausa sv. Jāņa vārdiem, kurš saka: „Jums sludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un parādījās mums – to, ko redzējām un dzirdējām, mēs jums pasludinām, lai arī jūs būtu komūnijā ar mums. Bet mēs esam komūnijā ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu” (1 J 1,2-3). Tādēļ, ejot Tridentas un Vatikāna I koncila pēdās, šis Koncils piedāvā izklāstīt patieso doktrīnu par dievišķo Atklāsmi un tās tālāknodošanu, lai visa pasaule, izdzirdot pestīšanas vēsti, ticētu, ticot cerētu un cerot mīlētu.[1]

I nodaļa. Par Atklāsmes būtību

  1. Savā labestībā un gudrībā Dievs ir vēlējies atklāt pats sevi un darīt zināmu savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1,9), pateicoties kuram, cilvēki caur Kristu, iemiesoto Vārdu, Svētajā Garā nonāk pie Tēva un kļūst par dievišķās dabas līdzdalībniekiem (sal. Ef 2,18; 2 P 1,4). Tādējādi ar šo Atklāsmi savā mīlestības pārpilnībā neredzamais Dievs (sal. Kol 1,15; 1 Tim 1,17) vēršas pie cilvēkiem kā draugiem (sal. Izc 33,11; J  15,14-15) un nodibina attiecības ar viņiem (sal Bar 3,38), lai aicinātu viņus uz dzīvi sadraudzībā ar Viņu un viņus uzņemtu tajā. Šis Atklāsmes process norisinās darbos un vārdos, kas pēc būtības ir savstarpēji saistīti tā, ka pestīšanas vēsturē Dieva veiktie darbi atklāj un stiprina doktrīnu un ar vārdiem izteiktās realitātes. Savukārt vārdi sludina darbus un izgaismo noslēpumu, kas tajos ir ietverts. Caur šo Atklāsmi mums Kristū, kurš vienlaicīgi ir visas Atklāsmes Vidutājs un Pilnība[2], atmirdz dziļā patiesība par Dievu, kā arī par cilvēka pestīšanu.
  1. Dievs, visu radot un uzturot ar Vārdu (sal. J  1,3), caur radītajām lietām cilvēkiem sniedz pastāvīgu liecību par sevi (sal. Rom 1,19-20), un, gribot atvērt no augšienes dāvātās pestīšanas ceļu, Viņš jau no paša iesākuma cita starpā ir sevi atklājis mūsu pirmvecākiem. Pēc viņu grēkā krišanas tiem apsolot pestīšanu, Viņš dāvāja viņiem cerību uz pestīšanu (sal. Rad 3,15) un pastāvīgi rūpējās par cilvēci, lai dāvātu mūžīgo dzīvi visiem, kas, neatlaidīgi pastāvot labajā, tiecas uz pestīšanu (sal. Rom 2,6-7). Noteiktajā laikā Viņš aicināja Abrahamu, lai darītu viņu par lielu tautu (sal. Rad 12,2-3), kurai Viņš pēc patriarhiem ar Mozus un praviešu starpniecību mācīja sevi atzīt par vienīgo dzīvo un patieso Dievu, gādīgo Tēvu un taisnīgo Tiesnesi, un gaidīt apsolīto Glābēju. Tāda veidā Dievs gadsimtu gaita gatavoja ceļu Evaņģēlijam.
  1. Pēc tam, kad daudzreiz un dažādos veidos Dievs bija runājis caur praviešiem, Viņš „pēdējās dienās uz mums ir runājis caur savu Dēlu” (Ebr 1,1-2). Viņš sūtīja savu Dēlu – mūžīgo Vārdu, kurš apgaismo visus cilvēkus – lai Viņš mājotu starp cilvēkiem un viņiem darītu zināmus Dieva būtības dziļumus (sal. J 1,1-18). Tātad Jēzus Kristus, iemiesotais Vārds, „cilvēks, kurš sūtīts pie cilvēkiem”[3], „runā Dieva vārdus” (J 3,34) un piepilda pestīšanas darbu, kuru Tēvs Viņam bija uzticējis (sal. J 5,36; 17,4). Tādēļ Viņš pats, kuru redzot, cilvēks redz arī Tēvu (sal. J 14,9), ar visu savu klātbūtni un pašatklāsmi vārdos un darbos, zīmēs un brīnumos, bet jo īpaši ar savu nāvi un godības pilno augšāmcelšanos un visbeidzot ar patiesības Gara nosūtīšanu piepildot Atklāsmi, to pabeidz un ar dievišķu liecību apstiprina, ka Dievs ir ar mums, lai mūs atbrīvotu no grēka un nāves tumsības un augšāmceltu mūžīgai dzīvei.

Tādējādi kristīgais pestīšanas process, būdams jaunā un galīgā Derība, nekad nebeigsies, un nav vairs jāgaida kāda jauna publiska atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā (sal. 1 Tim 6,14 un Tit 2,13).

  1. Dievam, kurš atklāj, jādāvā „ticības paklausība” (Rom 16,26; sal. Rom 1,5; 2 Kor 10,5-6), ar kuru cilvēks brīvprātīgi sevi visu uztic Dievam, sniedzot „pilnīgu prāta un gribas pakļāvību Dievam, kurš atklāj”[4] un brīvprātīgi piekrītot Viņa dotajai Atklāsmei. Lai šī ticība varētu tikt dāvāta, ir vajadzīga Dieva žēlastība, kas sagatavo un palīdz, un iekšējā palīdzība no Svētā Gara, kurš iekustina cilvēka sirdi un pievērš to Dievam, atver gara acis un dod „visiem prieku piekrist un ticēt patiesībai”[5]. Lai Atklāsmes izpratne kļūtu arvien dziļāka, tas pats Svētais Gars ar savām dāvanām nemitīgi pilnveido šo ticību.
  1. Ar dievišķo Atklāsmi Dievs ir vēlējies atklāt un dāvāt pats sevi un savas gribas mūžīgos lēmumus attiecībā uz cilvēku pestīšanu, „proti, darīt tos līdzdalīgus dievišķajos labumos, kas pilnībā pārsniedz cilvēka prātam iespējamo saprašanu”[6].

Svētais Koncils apliecina, ka „Dievs, visa iesākums un galamērķis, balstoties uz radītajām lietām, var tikt droši pazīts ar cilvēka prāta dabisko gaismu” (sal. Rom 1,20). Tomēr tas māca, ka caur Atklāsmi „visi bez šķēršļiem, ar ciešu pārliecību un bez maldu piejaukuma var pazīt to, kas dievišķajās lietās cilvēka prātam pats par sevi nav nepieejams, pašreizējā cilvēces stāvoklī”[7].

II nodaļa. Dievišķās Atklāsmes tālāknodošana

  1. Ko Dievs bija atklājis visu tautu pestīšanai, to Viņš ar tādu pašu labvēlību ir nodrošinājis, lai tas uz visiem laikiem paliktu neskarts un tiktu tālāk nodots visām paaudzēm. Tādēļ Kungs Kristus, kurā visa Dieva Atklāsme iegūst savu piepildījumu (sal. 2 Kor 1,20 un 3,16-4.6), pats piepildīja un ar savu muti sludināja praviešu iepriekš apsolīto Evaņģēliju, un apustuļiem deva pavēli, lai viņi sludina to visiem kā ikvienas pestīšanu nesošās patiesības un visu morālo normu avotu, tā sniedzot viņiem dievišķās dāvanas[8]. Ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem, apustuļi uzticīgi pildīja Kristus pavēli nododot tālāk to, ko viņi bija saņēmuši no Kristus mutes, no dzīves kopā ar Viņu un Viņa darbiem, vai to, ko viņi bija iemācījušies no Svētā Gara iedvesmas. Kristus pavēli uzticīgi pildīja arī tie apustuļi un apustuliskie cilvēki, kas, šī paša Svētā Gara iedvesmoti, rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti.[9]

Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts savā pilnībā neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem „nododot savu pašu mācīšanas varu”.[10] Tādējādi šī svētā Tradīcija un gan vienas, gan otras Derības Svētie Raksti ir kā spogulis, kurā Baznīca savā šīs zemes svētceļojumā kontemplē Dievu, no kura tā saņem visu, lai beidzot redzētu Viņu vaigu vaigā tādu, kāds Viņš ir (sal. 1 J 3,2).

  1. Tādēļ apustuliskā sludināšana, kas sevišķā veidā ir izklāstīta Dieva iedvesmotajās grāmatās, nepārtrauktā pēctecībā jāsaglabā līdz laiku piepildījumam. Tāpēc apustuļi, nododot tālāk to, ko paši saņēmuši, aicina ticīgos glabāt tradīcijas, ko tie mutvārdu liecībās vai vēstulēs ir iepazinuši no viņiem (sal. 2 Tes 2,15), un cīnīties par ticibu, ko tie saņēmuši reizi par visām reizēm (sal. Jūd 3 [11]). Tas, ko apustuļi nodevuši tālāk, aptver visu, kas veicina Dieva tautas svētu dzīvi un ticības izaugsmi. Tādējādi Baznīca savā doktrīnā, dzīvē un kultā turpina un nodod tālāk visām paaudzēm visu to, kas viņa pati ir, un visu to, kam viņa tic.

Šī Tradīcija, kas nāk no apustuļiem, Baznīcā attīstās ar Svētā Gara palīdzību[12], jo lietu tāpat kā tālāk nodoto vārdu uztvere pieaug gan ar ticīgo kontemplāciju un studijām, kuri to apcer savā sirdī (sal. Lk 2,19 un 51), gan ar garīgo lietu iekšējo izpratni, ko ticīgie piedzīvo, kā arī caur to cilvēku sludināšanu, kuri līdz ar bīskapa pēctecību saņēmuši drošu patiesības harizmu. Jo Baznīca gadsimtu gaitā nemitīgi tiecas uz dievišķās patiesības pilnību, līdz brīdim, kad tajā piepildīsies Dieva vārdi.

Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām ienākot Baznīcas, kura tic un lūdzas, darbībā un dzīvē. Ar šo pašu Tradīciju Baznīca atklāj visu Svēto grāmatu kanonu, un viņā tiek dziļāk izprasti un pastāvīgi pauž savu iedarbību arī paši Svētie Raksti. Tādā veidā Dievs, kas runājis kādreiz, nemitīgi sarunājas ar sava mīļotā Dēla Līgavu, un Svētais Gars, caur kuru Evaņģēlija dzīvā balss atskan Baznīcā un caur Baznīcu pasaulē, ievada ticīgos visā patiesībā un liek viņos pārpilnībā mājot Kristus Vārdam (sal. Kol 3,16).

  1. Tātad svētā Tradīcija un Svētie Raksti ir cieši saistīti un atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Jo abi, izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, zināmā mērā saplūst vienā veselumā un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Patiešām Svētie Raksti ir Dieva vārdi tik lielā mērā, cik tie Svētā Gara iedvesmā ir saglabāti rakstiski. Savukārt, svētā Tradīcija Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars uzticēja apustuļiem, visā pilnībā nodod tālāk viņu pēctečiem, lai viņi, patiesības Gara vadīti un apgaismoti, to uzticīgi glabātu, izklāstītu un izplatītu. No teiktā izriet, ka saistībā ar visu, kas ticis atklāts, Baznīca savu pārliecību gūst ne no Svētajiem Rakstiem vien. Tādēļ gan Tradīcija, gan Svētie Raksti jāpieņem un jāgodina ar vienādu mīlestību un cieņu.[13]
  1. Svētā Tradīcija un Svētie Raksti veido vienu vienīgu svētu Dieva Vārda mantojumu, kas uzticēts Baznīcai. To pieņemdama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībai un komūnijai starp brāļiem, maizes laušanai un lūgšanām (sal. Apd 2,42), lai tādā veidā, saglabājot, īstenojot un apliecinot tālāk nodoto ticību, rastos izcila saskaņa starp ganiem un ticīgajiem.[14]

Tomēr uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu[15] ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam Maģistērijam[16], kura vara tiek īstenota Jēzus Kristus vārdā. Taču Maģistērijs nav augstākstāvošs par Dieva Vārdu, bet tam kalpo, mācot tikai to, kas ticis saņemts, jo ar saņemtajām dievišķajām pilnvarām un Svētā Gara palīdzību, tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi skaidro, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, kam piedāvā ticēt kā dievišķi atklātam.

No tā izriet, ka svētā Tradīcija, Svētie Raksti un Baznīcas Maģistērijs, pateicoties ļoti gudram Dieva nodomam, ir savstarpēji savienoti un saistīti tādā veidā, lai neviens no tiem nepastāvētu bez pārējiem un visi kopā, katrs savā veidā viena un tā paša Svētā Gara vadībā sekmīgi kalpotu dvēseļu pestīšanai. 

III nodaļa. Svēto Rakstu dievišķā iedvesmotība un to interpretācija

  1. Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Tiešām, svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, gan Vecās, gan arī Jaunās Derības grāmatas pilnībā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. J 20,31; 2 Tim 3,16; 2 Pēt 1,19-21; 3,15-16), to autors ir Dievs, un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai.[17] Svēto grāmatu sastādīšanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas pašu spējas un spēkus[18], lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un caur viņiem,[19] rakstiski nodotu tālāk visu, ko Dievs gribēja, un neko citu.[20]

Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, ko Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos.[21] Tādēļ „visi Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti un derīgi mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16-17).

  1. Tā kā Svētajos Rakstos Dievs runāja caur cilvēkiem un cilvēkiem raksturīgā veidā[22] Svēto Rakstu skaidrotājam, lai uztvertu to, ko pats Dievs ir vēlējies mums pavēstīt, uzmanīgi jāmeklē tas, ko īstenībā ir gribējuši teikt hagiogrāfi, un tas, ko caur viņu vārdiem mums gribējis pateikt Dievs.

Lai atklātu hagiogrāfu nodomu, cita starpā jāņem vērā arī „literārie žanri”.

Patiesība tekstos taču kādreiz tiek piedāvāta un izteikta dažādi – vai nu vēsturiski, vai pravietiski, vai poētiski, vai arī izmantojot citus izteiksmes veidus. Tādēļ tam, kurš interpretē Svētos Rakstus, jāmeklē tā nozīme, kādu hagiogrāfs sava laika un kultūras konkrētajos apstākļos, izmantojot attiecīgajam laikam raksturīgo literāro žanru, ir vēlējies izteikt un tiešām ir izteicis.[23] Lai pareizi izprastu to, ko svētais autors ir gribējis rakstiski izteikt, precīzi jāņem vērā gan toreizējās domāšanas, runas un stāstīšanas formas, gan arī konkrētajam laikmetam raksturīgie cilvēku ikdienišķās saskarsmes veidi.[24]

Bet, tā kā Svētie Raksti jālasa un jāinterpretē tajā pašā Garā, kādā tie tika uzrakstīti[25], ne mazāk svarīgi ir pievērst uzmanību visu Rakstu saturam un vienībai, ievērojot visas Baznīcas dzīvo Tradīciju un ticības analoģiju, lai pareizi izceltu Svēto Rakstu nozīmi. Sekojot iepriekšminētajiem noteikumiem, ekseģētiem nepieciešams pielikt pūles, lai dziļāk izprastu un izklāstītu Svēto Rakstu nozīmi – tā, lai, pateicoties viņu savā ziņā jau iepriekš sagatavotajiem pētījumiem, varētu nobriest Baznīcas spriedums. Patiešām, viss, kas attiecas uz Rakstu skaidrošanas veidu, visbeidzot ir pakļauts Baznīcas spriedumam, kura pilda no Dieva saņemto sūtību un kalpojumu glabāt un skaidrot Dieva Vārdu.[26]

  1. Svētajos Rakstos, vienmēr saglabājot Dieva patiesību un svētumu, tātad atklājas mūžīgās Gudrības apbrīnojamā „pielāgošanās” cilvēkam, lai „mēs aptvertu neizsakāmo Dieva labvēlību un to, cik ļoti Viņš padarījis savu runu mums pieejamu, parādot apredzību un rūpes par mūsu dabu”[27]. Jo Dieva vārdi, izteikti cilvēku valodās, ir kļuvuši līdzīgi cilvēka valodai, tāpat kā kādreiz mūžīgā Tēva Vārds, pieņemdams cilvēka miesu ar tās vājībām, kļuva līdzīgs cilvēkiem.

IV nodaļa. Vecā Derība

  1. Mīlošais Dievs, savā gādībā vēlēdamies un gatavodams visas cilvēces pestīšanu, ar īpašu nodomu izvēlēja sev tautu, kurai varētu uzticēt apsolījumus. Noslēdzis derību ar Ābrahamu (sal. Rad 15,18) un caur Mozu ar Izraēļa tautu (sal. Izc 24,8), Viņš vārdos un darbos atklājās sev izredzētajai tautai kā vienīgais, patiesais un dzīvais Dievs, lai Izraēlis piedzīvotu to, kādi ir Dieva ceļi pie cilvēkiem, un lai, pateicoties Dievam, kas pats runā caur praviešu muti, Izraēlis laika gaitā arvien dziļāk un skaidrāk tos izprastu un arvien plašāk tos atklātu citām tautām (sal. Ps 21,28-29; 95,1-3; Is 2,1-4; Jer 3,17). Pestīšanas process, ko svētie autori jau iepriekš pasludināja, stāstīja un izskaidroja, Vecās Derības grāmatās skaidri atklājas kā patiess Dieva Vārds. Tādēļ šīs dievišķi iedvesmotās grāmatas glabā nepārejošo vērtību: „Patiešām viss, kas ticis rakstīts, ir rakstīts mūsu izglītošanai, lai ar pacietību un mierinājumu, kas nāk no Rakstiem, mēs iegūtu cerību.” (Rom 15,4)
  1. Vecās Derības pestīšanas process vispirms bija vērsts uz to, lai sagatavotu visu cilvēku Pestītāja Kristus un Viņa mesiāniskās Valstības atnākšanu, to pravietiski pasludinātu (sal. Lk 24,44; J 5,39; 1 Pēt 1,10), un uz to norādītu dažādos priekštēlos (sal. 1 Kor 10,11). Atkarībā no situācijas, kādā cilvēce atradās pirms Kristus iedibinātās pestīšanas laikiem, Vecās Derības grāmatas visiem atklāj Dieva un cilvēka pazīšanu, kā arī veidu, kādā taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs darbojas cilvēku labā. Pat ja šajās grāmatās ir ietvertas arī nepilnīgas un pārejošas lietas, tās tomēr atklāj īstu dievišķu pedagoģiju[28]. Tādēļ Kristum ticīgajiem ar bijību jāpieņem šīs grāmatas, kurās ir izteikta dziļa apziņa par Dievu un kur ietvertas cildenas mācības par Dievu, svētīga gudrība par cilvēka dzīvi un apbrīnojamas lūgšanu krātuves, kurās apslēpts mūsu pestīšanas noslēpums. 
  1. Dievs, kurš ir abu Derību grāmatu iedvesmotājs un autors, ar gudrību izkārtojis tā, lai Jaunā Derība tiktu apslēpta Vecajā un Vecā Derība tiktu atklāta Jaunajā[29]. Jo, pat ja Kristus ar savām Asinīm nodibināja Jauno Derību, tomēr Vecās Derības grāmatas, kas Evaņģēlija vēstī tika pilnībā uzņemtas[30], Jaunajā Derībā iegūst un pauž savu pilnīgo nozīmi (sal. Mt 5,17; Lk 24,27; Rom 16,25-26; 2 Kor 3,14-16) un savukārt izgaismo un izskaidro Jauno Derību.

V nodaļa. Jaunā Derība

  1. Dieva Vārds, kas ikvienam ticīgajam ir Dieva spēks pestīšanai (sal. Rom 1,16), nepārspējamā veidā atklājas Jaunās Derības rakstos un tajos izpauž savu spēku. Laikiem piepildoties (sal. Gal 4,4), Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums, pilns žēlastības un patiesības (sal. J 1,14). Kristus nodibināja Dieva valstību virs zemes, vārdos un darbos atklāja savu Tēvu un sevi, bet ar savu nāvi, augšāmcelšanos un godības pilno uzkāpšanu debesīs, kā arī ar Svētā Gara nosūtīšanu, piepildīja savu darbu. Pacelts no zemes, Viņš visus pievelk pie sevis (sal. J 12,32) – Viņam vienīgajam ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. J 6,68). Bet citām paaudzēm šis noslēpums netika atklāts tādā veidā, kā tagad tas ir atklāts Svētajā Garā Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem (sal. Ef 3,4-6), lai viņi sludinātu Evaņģēliju, uzmodinātu ticību uz Jēzu, Kristu un Kungu, un pulcinātu Baznīcu. Par šīm lietām Jaunās Derības raksti sniedz nepārejošu un dievišķu liecību.
  1. Nevienam nav šaubu, ka starp visiem Rakstiem, pat tiem, kas iekļauti Jaunajā Derībā, evaņģēliji ieņem visizcilāko vietu, jo tie ir galvenā liecība par cilvēktapušā Vārda, mūsu Pestītāja, dzīvi un mācību.

Baznīca vienmēr un visur ir apliecinājusi un apliecina, ka četriem evaņģēlijiem ir apustuliska izcelsme. Tiešām to, ko apustuļi sludināja pēc Kristus pavēles, vēlāk viņi paši un apustuliskie vīri Svētā Gara iedvesmā mums nodeva tālāk rakstos kā ticības pamatu – proti, četrveidīgo Evaņģēliju, ko izklāstījis Matejs, Marks, Lūkass un Jānis.[31]

  1. Svētā Māte Baznīca stingri un nepārtraukti turējusies un turas pie pārliecības, ka četri minētie evaņģēliji, kuru vēstu­riskumu tā bez iebildumiem apstiprina, uzticīgi atklāj to, ko Jēzus, Dieva Dēls, dzīvodams starp cilvēkiem, patiesi ir darījis un mācījis viņu pestīšanas labā līdz dienai, kurā Viņš tika uzņemts debesīs (sal. Apd 1,1-2). To, ko Kungs bija sacījis un darījis, apustuļi pēc Viņa debesīs uzņemšanas nodeva tālāk saviem klausītājiem jau ar to pilnīgāko izpratni, kuru viņi paši, Kristus pagodināšanas notikumu mācīti un Patiesības Gara apgaismoti[32], baudīja[33]. Svētie autori ir sarakstījuši četrus evaņ­ģēlijus, izvēlēdamies dažus elementus no visa tā daudza, kas tika nodots tālāk mutvārdos vai jau rakstiskā veidā, vai to apko­pojot vai izskaidrojot atkarībā no Baznīcas kopienu situācijas, visbeidzot saglabādami sludināšanas formu tā, lai vienmēr mums vēstītu par Jēzu tikai patiesas un īstenas lietas.[34] Jo viņu nodoms, rakstot pēc personiskām atmiņām vai izmantojot to liecības, kuri ,jau no paša sākuma bija Vārda aculiecinieki un kalpi”, ir, lai mēs iepazītu to vārdu „patiesību”, kuros paši esam mācīti (sal. Lk 1,2-4).
  1. Papildus četriem evaņģēlijiem Jaunās Derības kanons sevī ietver arī sv. Pāvila vēstules un citus apustuliskos rakstus, kas sarakstīti Svētā Gara iedvesmā. Tajos saskaņā ar Dieva gudro nodomu, ir apstiprināts tas, kas saistīts ar Kungu Kristu, kā arī arvien pilnīgāk atklāta Viņa patiesā mācība, pasludināts Kristus dievišķā darba pestīšanu nesošais spēks, stāstīts par Baznīcas aizsākumiem un apbrīnojamo izplatīšanos un jau iepriekš pas­ludināts viņas godības pilnais piepildījums.

Kungs Jēzus, kā to bija solījis, palika klātesošs saviem apustuļiem (sal. Mt 28,20) un viņiem nosūtīja Garu Paraklētu [Aizbildni], lai Viņš tos ievestu patiesības pilnībā (sal. J 16,13).

VI nodaļa. Svētie Raksti Baznīcas dzīvē

  1. Baznīca Svētos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat, kā viņa godina pašu Kunga Miesu, jo tā nemitīgi, un jo īpaši svētajā liturģijā, saņem dzīvības Maizi no Dieva Vārda galda un Kristus Miesas galda un to dāvā ticīgajiem. Kopā ar sv. Tradīciju Baznīca Svētos Rakstus vienmēr ir atzinusi un atzīst par savas ticības visaugstāko normu, jo tie, Dieva iedvesmoti un reiz par visām reizēm fiksēti rakstiski, sniedz paša Dieva Vārdu un praviešu un apustuļu vārdos ļauj izskanēt Svētā Gara balsij. Tātad visai Baznīcas sludināšanai tāpat kā pašai kristīgajai reliģijai jāsaņem sava garīgā barība un jāvadās no Svētajiem Rakstiem. Patiešām, svētajās Grāmatās Tēvs, kas ir debesīs, ar lielu mīlestību nāk pretī saviem bērniem un ar viņiem sarunājas. Bet spēks un vara, kas piemīt Dieva Vārdam, ir tik lieli, ka Baznīcai tie ir balsts un stiprums, bet Baznīcas bērniem – ticības spēks, dvēseles uzturs, tīrs un neizsīkstošs garīgās dzīves avots. Tādēļ Svētajiem Rakstiem brīnišķīgi piemēroti ir šie vārdi: „Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs” (Ebr 4,12), „tas spēj celt namu un piešķir manto­jumu līdz ar visiem svētajiem” (Apd 20,32; sal. 1 Tes 2,13).
  1. Svētajiem Rakstiem jābūt plaši pieejamiem visiem Kristum ticīgajiem. Tādēļ jau kopš pašiem pirmsākumiem Baznīca pieņēma ļoti seno Vecās Derības tulkojumu grieķu valodā, kas tiek saukts par Septuagintu. Baznīca vienmēr ar cieņu ir izturējusies pret citiem austrumu un latīņu tulkojumiem, īpaši, tā saukto, Vulgātu, bet, tā kā Dieva Vārdam visos laikos jābūt pieejamam, Baznīca ar mātišķu gādību rūpējas, lai dažādās valodās tiktu izstrādāti atbilstoši un precīzi tulkojumi, dodot priekšroku tulkošanai no svēto Grāmatu oriģināltekstiem. Ja ar Baznīcas vadības atļauju atbilstošos apstākļos šis darbs tiek veikts sadarbība ar nošķirtajiem brāļiem, šo tulkojumu varēs izmantot visi kristieši.
  1. Baznīca, cilvēktapušā Vārda Līgava, Svētā Gara pamā­cīta, cenšas ik dienas dziļāk izprast Svētos Rakstus, lai ar dieviš­ķajiem vārdiem pastāvīgi sniegtu uzturu saviem bērniem. Tādēļ tā pamatoti veicina gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas tēvu, kā arī svētās liturģijas studijas. Katoļu ekseģētiem un tiem, kas nodarbojas ar svēto teoloģiju, ar degsmi jāapvieno spēki un, Baznīcas Maģistērija uzraudzībā, izmantojot piemērotas meto­des, jātiecas pētīt un skaidrot dievišķos Rakstus tā, lai pēc ies­pējas lielāks dievišķā Vārda kalpu skaits spētu Dieva tautai sek­mīgi sniegt šo Rakstu barību, kas apgaismo prātu, stiprina gribu un cilvēku sirdis iededzina Dieva mīlestībai.[35] Svētais Koncils iedrošina Baznīcas bērnus, kas ir veltījušies Bībeles studijām, lai tie ik dienas ar atjaunotiem spēkiem saskaņā ar Baznīcas garu dedzīgi turpinātu un novestu līdz galam veiksmīgi uzsākto darbu.[36]
  1. Svētā teoloģija kā uz nepārejošu pamatu balstās rak­stītajā Dieva Vārdā nedalāmā vienībā ar svēto Tradīciju. Tajā teoloģija nostiprinās, rodot ļoti lielu spēku, un nemitīgi atjau­nojas, ticības gaismā izpētot visu patiesību, kas apslēpta Kristus noslēpumā. Svētie Raksti satur Dieva Vārdu un, tā kā tie ir ied­vesmoti, tie patiesi ir Dieva Vārds. Tādēļ, lai Svēto Rakstu izpēte ir kā svētās teoloģijas dvēsele![37] Lai Vārda kalpošana, kas sevī ietver pastorālo sludināšanu, katehēzi un visu kristīgo izglītoša­nu, kurā liturģiskajai homīlijai jāieņem izcila vieta, rastu šajos pašos Rakstu vārdos veselīgu uzturu un svētīgu spēku.
  1. Tādēļ visam klēram un vispirms jau Kristus priesteriem un tiem, kuri kā diakoni vai katehēti ir likumīgi Vārda kalpi, jābūt ciešā saskarsmē ar Svētajiem Rakstiem, neatlaidīgi un svētīgi tos lasot un padziļināti studējot, lai neviens no viņiem “nekļūtu par „tukšu Dieva Vārda sludinātāju uz ārpusi, iekšēji neesot tā klausītājs”[38], turklāt viņiem īpaši svētās liturģijas laikā, jādalās neizmērojami lielajās dievišķā Vārda bagātībās ar sev uzticētajiem ticīgajiem. Tāpat svētais Koncils stingri un īpašā veidā mudina visus Kristum ticīgos, sevišķi klostera ļaudis, lai, bieži lasot dievišķos Rakstus, tie iegūtu „Jēzus Kristus pazīšanu, kas visu pārspēj” (Flp 3,8). „Patiešām, nezināt Rakstus nozīmē – nepazīt Kristu.”[39] Lai viņi labprāt tuvojas pašiem svētajiem tekstiem, vai nu svētajā liturģijā, kas ir dievišķo vārdu piesā­tināta, vai arī dievbijīgā lasīšanā, vai piedaloties atbilstošās lekcijās, vai izmantojot citus palīglīdzekļus, kas ar Baznīcas ganu piekrišanu un rūpēm mūsdienās it visur izplatās uzslavas cienīgā veidā. Taču lai viņi atceras, ka Svēto Rakstu lasīšana jāpavada lūgšanai, lai starp Dievu un cilvēku izveidotos dialogs, jo „lūgšanā mēs Viņu uzrunājam, bet, lasot dievišķos pravieto­jumus, mēs Viņā klausāmies”[40].

Svētajiem bīskapiem, „kuri glabā apustulisko mācību”[41], viņiem uzticētie ticīgie jāmāca pareizi izmantot dievišķās Grāma­tas, īpaši Jauno Derību, bet sevišķi Evaņģēlijus. Tas jādara ar svēto tekstu tulkojumu palīdzību, kuri papildināti ar nepieciešamiem un patiešām pietiekamiem paskaidrojumiem, lai Baz­nīcas bērni droši un lietderīgi izmantotu Svētos Rakstus, piepil­dot sevi ar to garu.

Turklāt jāizdod Svēto Rakstu izdevumi, kas bagātināti ar attiecīgām piezīmēm, piemērotām pat tiem, kas nav kristieši, un viņu situācijai, un lai jebkurā gadījumā dvēseļu gani, kā arī kris­tieši, neatkarīgi no viņu situācijas, tos izplatītu ar gudrību. 

  1. Tātad, lai ar svēto Grāmatu lasīšanu un studijām „Dieva Vārds izplatās un tiek pagodināts” (2 Tes3,1) un lai Baznīcai uzticētā Atklāsmes dārgmanta arvien vairāk piepilda cilvēku sirdis. Tāpat, kā bieža piedalīšanās euharistiskajā noslēpumā liek pieaugt Baznīcas dzīvei, varam arī cerēt, ka, arvien vairāk go­dinot Dieva Vārdu, kas „paliek uz mūžiem” (Is 40,8; 1 Pēt 1,23- 25), notiks jauns garīgas dzīves uzplaukums.

Izdevuma redaktore un datorsalikums: Lelde Briede

Korektūra: Agnese Strazdiņa

Iespiests SIA “Valmieras Tipogrāfija LAPA” A. Upīša 7, LV-4201, Valmierā

Piezīmes

[1] Sal. sv. Augustīns, De catechizandis rudibus, IV nod., 8, PL 40, 316; BA 11.

[2] Sal. Mt 11,27; J 1,14 un 17; 14,6; 17,1-3; 2 Kor 3,16 un 4,6; Ef 1,3-14.

[3] Vēstule Diognetam, nod. 7,4: Funk, Patres Apostolici, I, 403. lpp.; SC 33.

[4] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par katolisko ticību Dei Filius, 3. nod., „Ticība”,D. 1789 (3008).

[5] Oranžas II koncils, 7. kan.: D. 180 (377); Vatikāna I koncils, turpat, D. 1791 (3010).

[6] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par katolisko ticību Dei Filius, 2. nod., „Atklāsme”, D. 1786 (3005).

[7] Turpat, D. 1785-1786 (3004 un 3005).

[8] Sal. Mt 28,19-20 un Mk 16,15; Tridentas koncils, IV sesija, dekrēts De canonicis Scripturis, D. 783 (1501).

[9] Sal. Tridentas koncils, turpat. Vatikāna I koncils, III sesija, Dogm. konst par katolisko ticību Dei Filius, 2. nod., „Atklāsme”, D. 1787 (3006).

[10] Irenejs, Adv. Haer., III, 3,1: PG 7, 848; SC 211.

[11] Sal. Nīkajas II koncils, D. 303 (602); Konstantinopoles IV koncils, X sesija, 1. kan., D. 336 (650-652).

[12] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par katolisko ticību Dei Filius IV.nod.:D. 1800 (3020).

[13] Sal. Tridentas koncils, Dekr. De canonicis Scripturis, D. 783 (1501).

[14] Sal. Pijs XII, Apust konst Munifwentissimus Deus, 1950. gada 1. novembrī: AAS 42 (1950), 756. lpp., atsaucoties uz sv. Cipriāna vārdiem, Epist. 66,8: CSEL 3,2,733. lpp.: „Baznīca ir tauta, kas vienota ar priesteri, un ganāmpulks, kas saistīts ar savu ganu.”

[15] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par katolisko ticību Dei Filius, 3. nod., „Ticība”, D. 1792(3011).

[16] Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis, 1950. gada 12. augustā: AAS 42 (1950), 568.-569. lpp., D. 2314 (3886).

[17] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par katolisko ticību Dei Filius, 2. nod.: D. 1787 (3006); Pontifikālā bibliskā komisija, 1915. gada 18. jūnija dekrēts: D. 2180 (3629); EB 420; Svētā Ofīcija kongregācija,1923, gada 22. decembra vēstule: EB 499.

[18] Sal. Pijs XII, Enc. Divino afflante Spiritu, 1943. gada 30. septembrī: AAS 35 (1943), 314. lpp; EB 556.

[19] fgdfgfd

19 Cilvēkā un caur cilvēku (in et per hominem): sal. Ebr 1,1; 4,7 (in): 2 Sam 23,2; Mt 1,22 un paralēlās vietas (per); Vatikāna I koncils, Schema de doctr. cath., nota 9: Coll Lac. VII, 522.

[20] Leons XIII, Enc. Providentissimus Deus, 1893. gada 18. novembrī: Denc. 1952 (3293); EB 125.

[21] dsfsdf

21 Sal. sv. Augustīns, De Gen. ad litt. 2,9,20: PL 34, 270.-271.; CSEL 28,1, 46-47; Epist. 82,3: PL 33,277: CSEL 34,2, 354.lpp. – Sv. Toms, De Ver. q. 12, a.2, C. – Tridentas Koncils, VI sesija, Dekrēts De canonicis Scripturis: D. 783 (1501). – Leons XIII, Enc. Providentissimus Deus, EB 121,124,126-127. – Pijs XII, Enc. Divino afflante Spiritu: EB 539.

[22] Sal. sv. Augustīns, De Civ. Dei, XVII, 6,2: PL 41, 537; CSEL 40, 2,228.

[23] Sal. sv. Augustīns, De Doctr. Christ., III, 18,26: PL 34, 75-76; CSEL 80,95.

[24] Sal. Pijs XII, turpat: D. 2294 (3829-3830); EB 557-562.

[25] Sal. Benedikts XV, Enc. Spiritus Paraclitus, 1920. gada 15. septembrī: EB 469. – Sv. Hieronims, In Gal. 5,19-21: PL 26, 417 A.

[26] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. par. katolisko ticību Dei Filius, 2: D. 1788(3007).

[27] Sv. Jānis Hrizostoms, In Gen. 3,8 (hom. 17,1): PG 53,134. “Attemperatio” grieķiski synkatabasis.

[28] Sal. Pijs XI, Enc. Mit brennender Sorge, 1937. gada 14. martā: AAS 29 (1937), 151. lpp.

[29]  Sal. Sv. Augustīns, Quaest in Hept. 2,73: PL 34,623.

[30] 30         Sal. Irenejs, Adv. Haer., Iii, 21,3: Pg 7,950 (=25,1; Harvey, 2, 115. Lpp.), Sc 211; – Kirils No Jeruzalemes, Catech, 4,35: Pg 33,497. – Teodors No Mopsuestijas, In Soph. 1,4-6: Pg 66,452 D-453 A.

[31] Sal. Irenejs, Adv. Haer., III, 11, 8: PG 7, 885; izd. Sagnard, 194. lpp., SC 211.

[32] Sal. J 14,26; 16,13.

[33] Sal J 2,22; 12,16; sal. 14,26; 16,12-13; 7,39.

[34] Sal. Instrukc. Sancta Mater Ecclesia, ko publicējusi Pontifikālā padome Bībeles studiju veicināšanai: AAS 56 (1964), 715. lpp.

[35] Sal. Pijs XII, Enc. Divino afflanteSpiritu, 1943. gada 30. septembrī: EB 551, 553, 567; Pont. Comm. Biblica, Instructio de S. Scriptura in Clericorum Seminariis et Religiosorum Collegiis recte docenda, 1950. gada 13. maijā: AAS 42 (1950), 495-505. lpp.

[36] Sal. Pijs XII, turpat. EB 569.

[37] Sal. Leons XIII, Enc. Providentissimus Deus, EB 114; Benedikts XV, Enc. Spiritus Paraclitus, 1920. gada 15. septembrī: EB 483.

[38] Sv. Augustīns, Sermo 179,1: PL 38, 966.

[39] Sv. Hieronims, Comm. in Is., Prol., PL 24,17. – Sal. Benedikts XV, Enc. Spiritus Paraclitus, EB 475-480; Pijs XII, Enciklika Divino afflante Spiritu, EB 544.

[40] Sv. Ambrozijs, De officiis ministrorum, I,20,88: PL 16,50.

[41] Sal. sv. Irenejs, Adv. Haer., IV, 32,1: PG 7,1071 (=49,2), Harvey, 2,255. lpp SC 100.

sdfsdf

 

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16